Archive:Statistika patvēruma jomā

Dati iegūti 2020. gada 16. martā un 2020. gada 26. maijā (daļa datu attiecas uz nepavadīto nepilngadīgo pieteikumiem un lēmumiem par patvēruma pieteikumiem).

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada jūlijā.

This Statistics Explained article has been archived on 2 April 2021.

Highlights

ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā starptautiskās aizsardzības pieteikumus iesniedza 612 700 pirmreizējo patvēruma meklētāju.

Patvēruma meklētāji ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā galvenokārt bija Sīrijas, Afganistānas un Venecuēlas valstspiederīgie.

2019. gadā 38 % no pirmreizējo patvēruma pieteikumu lēmumiem ES 27 dalībvalstīs bija pozitīvi.

Patvēruma meklētāju skaits (nav ES 27 pilsoņi), ES 27, 2008.–2019. gads

(¹) 2008–2014: dati par Horvātiju nav pieejami.
(²) 2008: dati par Bulgāriju, Grieķiju, Spāniju, Franciju, Horvātiju, Lietuvu, Luksemburgu, Ungāriju, Austriju, Rumāniju, Slovākiju un Somiju nav pieejami. 2009: dati par Bulgāriju, Grieķiju, Spāniju, Horvātiju,
Luksemburgu, Ungāriju, Austriju, Rumāniju, Slovākiju un Somiju nav pieejami. 2010: dati par Bulgāriju, Grieķiju, Horvātiju, Luksemburgu, Ungāriju, Austriju, Rumāniju un Somiju nav pieejami.
2011: dati par Horvātiju, Ungāriju, Austriju un Somiju nav pieejami. 2012: dati par Horvātiju, Ungāriju un Austriju nav pieejami. 2013: dati par Austriju nav pieejami.
Avots: Eurostat (tiešsaistes datu kods: migr_asyappctza)

Šajā rakstā atspoguļoti jaunākie notikumi saistībā ar patvēruma meklētāju skaitu un lēmumiem par patvēruma pieteikumiem Eiropas Savienībā (ES). Patvērums ir starptautiskās aizsardzības veids, ko savā teritorijā nodrošina valsts. To piešķir personai, kas nespēj saņemt aizsardzību savas valstspiederības valstī un/vai mītnes zemē, jo īpaši saistībā ar bailēm no vajāšanas rases, reliģijas, valstspiederības, piederības noteiktai sociālai grupai vai politiskas nostājas dēļ.

Full article

Patvēruma meklētāju skaits: pieaugums 2019. gadā

Vajadzība lūgt starptautisko aizsardzību ir viens no galvenajiem iemesliem, kas liek cilvēkiem šķērsot robežas. Kā redzams 1. attēlā, laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam ES 27 dalībvalstīs patvēruma pieteikumu skaits pakāpeniski pieauga, pēc tam patvēruma meklētāju skaits palielinājās straujāk, sasniedzot 400 500 pieteikumu 2013. gadā, 594 200 2014. gadā un aptuveni 1,3 miljonus 2015. gadā. 2016. gadā skaits stabili saglabājās aptuveni 1,2 miljonu līmenī. 2017. gadā patvēruma pieteikumu skaits salīdzinājumā ar 2016. gadu ievērojami samazinājās (par 44,5 %) un turpināja samazināties arī 2018. gadā.

2019. gadā 676 300 patvēruma meklētāju iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus Eiropas Savienības pašreizējās 27 dalībvalstīs (ES 27), tas ir par 11,2 % vairāk nekā 2018. gadā. Tā bija pirmā reize kopš 2015. gada, kad pieteikumu skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu palielinājās.

1. attēls. Patvēruma meklētāju skaits (nav ES 27 pilsoņi), ES 27, 2008.–2019. gads
Avots: Eurostat (migr_asyappctza)

Pirmreizējā pieteikuma iesniedzēji: 612 700 (2019. gadā)

Pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaits ES 27 ^[1] 2019. gadā to skaits bija 612 700. Pirmreizējā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs ir persona, kas konkrētā ES dalībvalstī iesniegusi patvēruma pieteikumu pirmo reizi, tādējādi netiek ietverti atkārtotu pieteikumu iesniedzēji (konkrētajā dalībvalstī) un precīzāk tiek atspoguļots to nesen ieceļojušo personu skaits, kas iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstī, kura sniedz ziņojumu. Atkārtotu pieteikumu iesniedzēju (personu, kas iesniegušas vairāk nekā vienu pieteikumu) skaits ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā bija 63 600 jeb 9,4 % no visiem pieteikumu iesniedzējiem.

Jaunākie dati par 2019. gadu liecina, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaits ES 27 dalībvalstīs ir palielinājies par 63 700 (no 549 000 2018. gadā līdz 612 700 2019. gadā). Šādu pieaugumu galvenokārt veicināja lielāks pieteikuma iesniedzēju skaits no Venecuēlas, Kolumbijas un Afganistānas (sk. 2. attēlu).

2. attēls. Pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju valstspiederība (nav ES 27 pilsoņi), ES 27, 2018. un 2019. gads
(tūkstoši)
Avots: Eurostat (migr_asyappctza)

Pirmreizējā pieteikuma iesniedzēju valstspiederība: visvairāk no Sīrijas, Afganistānas un Venecuēlas

Kopš 2013. gada visvairāk patvēruma meklētāju ES 27 dalībvalstīs joprojām ir no Sīrijas. Pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaits no Sīrijas ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā samazinājās līdz 74 400 (2018. gadā tas bija 80 000), savukārt Sīrijas valstspiederīgo daļa ES 27 kopējā skaitā samazinājās no 14,6 % līdz 12,1 %.

Afganistānas valstspiederīgie veidoja 8,6 % no kopējā pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaita, un Venecuēlas valstspiederīgie — 7,3 %, Kolumbijas un Irākas valstspiederīgo daļa attiecīgi bija 5,2 % un 4,4 %.

Valstspiederību grupās, kurās ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā bija vislielākais pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaits, ievērojamākais pieteikumu skaita pieaugums salīdzinājumā ar 2018. gadu tika reģistrēts Venecuēlas valstspiederīgajiem (par 22 600 vairāk pieteikumu jeb +101,9 %), tālāk bija Kolumbijas valstspiederīgie (par 21 800 vairāk jeb +216,7 %) un Afganistānas valstspiederīgie (par 13 600 vairāk jeb +34,8 %). Lielākais pieteikuma iesniedzēju skaita samazinājums tika konstatēts Irākas valstspiederīgajiem (par 9500 mazāk jeb -26,2 %) un Sīrijas valstspiederīgajiem (par 5700 mazāk jeb -7,1 %) ^[2].

Galvenās galamērķa valstis: Vācija, Francija un Spānija

Ar 142 400 reģistrētu pieteikumu iesniedzēju 2019. gadā 23,3 % no visiem pirmreizējā pieteikuma iesniedzējiem ES 27 dalībvalstīs bija Vācijā. Tālāk bija Francija (119 900 jeb 19,6 %), Spānija (115 200 jeb 18,8 %), kā arī Grieķija (74 900 jeb 12,2 %) un Itālija (35 000 jeb 5,7 %).

Starp dalībvalstīm, kurās 2019. gadā bija vairāk nekā 5000 pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju, pirmreizējo patvēruma meklētāju skaits relatīvā izteiksmē salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu visvairāk pieauga Spānijā (+118,4 % 2019. gadā jeb par 62 400 vairāk patvēruma meklētāju nekā 2018. gadā), Kiprā (+66,8 % jeb par 5100 vairāk), kā arī Zviedrijā (+27,9 % jeb par 5000 vairāk), Beļģijā (+27,4 % jeb par 5000 vairāk), Grieķijā (+15,3 % jeb par 9900 vairāk), Nīderlandē (+9,9 % jeb par 2000 vairāk) un Francijā (+7,6 % jeb par 8500 vairāk). Turpretī lielākais relatīvais samazinājums tika reģistrēts Itālijā (-34,5 % jeb par 18 400 mazāk), Vācijā (-12,0 % jeb par 19 400 mazāk) un Austrijā (-7,0 % jeb par 800 mazāk), sk. 3. attēlu.

3. attēls. Pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaits (nav ES 27 pilsoņi), 2018. un 2019. gads
(tūkstoši)
Avots: Eurostat (migr_asyappctza)

1. tabulā sniegts pārskats par piecām lielākajām pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju grupām (pēc valstspiederības) katrā no ES 27 dalībvalstīm, Apvienotajā Karalistē un EBTA valstīs. Septiņās no 27 ES dalībvalstīm visvairāk pieteikuma iesniedzēju bija Sīrijas valstspiederīgie, ieskaitot 39 300 pieteikuma iesniedzēju Vācijā. Aptuveni 40 300 Venecuēlas valstspiederīgo (lielākais vienas valsts valstspiederīgo skaits, kas 2019. gadā iesnieguši pieteikumu vienā no ES 27 dalībvalstīm) un 28 900 Kolumbijas valstspiederīgo lūdza aizsardzību Spānijā, savukārt Afganistānas valstspiederīgie iesniedza 23 700 pieteikumu Grieķijā. Nākamais lielākais pieteikuma iesniedzēju skaits no vienas valsts 2019. gadā arī tika konstatēts Vācijā (13 700 pieteikuma iesniedzēju no Irākas un 10 800 no Turcijas), Grieķijā (10 800 pieteikuma iesniedzēju no Sīrijas) un Francijā (10 000 pieteikuma iesniedzēju no Afganistānas).

1. tabula. Piecas galvenās pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju valstspiederības (nav ES 27 pilsoņi) 2019. gadā
(skaits, noapaļoti rādītāji)
Avots: Eurostat (migr_asyappctza)

Pirmreizējā pieteikuma iesniedzēju vecums un dzimums

Vairāk nekā trīs no četriem (77,3 %) pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzējiem ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā bija jaunāki par 35 gadiem (sk. 4. attēlu); nedaudz mazāk nekā puse (47,0 %) no pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju kopskaita bija 18–34 gadus veci, savukārt gandrīz trešdaļa (30,3 %) no pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju kopskaita bija nepilngadīgie, kas jaunāki par 18 gadiem.

Šis patvēruma meklētāju vecuma sadalījums bija līdzīgs gandrīz visās ES 27 dalībvalstīs, un pieteikuma iesniedzēju lielākais īpatsvars bija vecumā no 18 līdz 34 gadiem. Taču šajā modelī bija arī izņēmumi: Vācija, Igaunija, Lietuva, Ungārija, Austrija un Polija ziņoja par lielāku to patvēruma meklētāju proporciju, kas jaunāki par 18 gadiem.

4. attēls. Pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju (nav ES 27 pilsoņi) sadalījums atbilstīgi vecuma grupai, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_asyappctza)

Pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju sadalījums atbilstoši dzimumam liecina, ka patvērumu vairāk meklēja vīrieši (61,9 %) nekā sievietes (38,1 %). Jaunākajā vecuma grupā (0–13 gadi) zēni 2019. gadā veidoja 51,2 % no pieteikuma iesniedzēju kopskaita. Lielākas atšķirības tika konstatētas starp patvēruma meklētājiem vecuma grupās no 14 līdz 17 gadiem un no 18 līdz 34 gadiem, kurās attiecīgi 67,9 % un 69,0 % no pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzējiem bija vīriešu dzimuma, šai daļai atkal samazinoties līdz 58,0 % vecuma grupā no 35 līdz 64 gadiem. ES 27 dalībvalstīs to patvēruma meklētāju vidū, kuri bija 65 gadus veci vai vecāki, 2019. gadā sieviešu bija vairāk nekā vīriešu, taču šī grupa bija salīdzinoši maza un veidoja tikai 0,8 % (0,5 % sieviešu un 0,3 % vīriešu) no pirmreizējo pieteikuma iesniedzēju kopskaita.

5. attēls. Vīriešu dzimuma pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju (nav ES 27 pilsoņi) daļa atbilstīgi vecuma grupai, ES 27, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_asyappctza)

Pieteikumi, ko iesnieguši nepavadīti nepilngadīgie

Nepavadīts nepilngadīgais ir persona, kas jaunāka par 18 gadiem un kas ierodas ES 27 dalībvalsts teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par nepilngadīgo atbildīgi, vai nepilngadīgais, kas paliek bez pavadības pēc ierašanās dalībvalsts teritorijā. 2019. gadā iesniegti 14 100 pieteikumu^[3]; 7,1 % no visiem nepilngadīgajiem bija nepavadīti (sk. 6. attēlu).

Lielākajā daļā ES 27 dalībvalstu nepavadītu nepilngadīgo daļa 2019. gadā bija mazāka par 20 %. Tikai piecās dalībvalstīs reģistrēti augstāki līmeņi: Rumānijā (34,5 %), Kiprā (46,9 %), Slovākijā (69,8 %), Bulgārijā (71,8 %) un Slovēnijā (80,2 %).

6. attēls. Nepilngadīgu patvēruma pieteikuma iesniedzēju (nav ES 27 pilsoņi) sadalījums atbilstīgi statusam, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_asyappctza) un (migr_asyunaa)

Lēmumi par patvēruma pieteikumiem

Dati attiecībā uz lēmumiem par patvēruma pieteikumiem bija pieejami divu instanču līmeņos, proti, pirmās instances lēmumi un galīgie lēmumi, kas pieņemti pārsūdzības vai pārskatīšanas rezultātā.

2019. gadā ES 27 dalībvalstīs tika pieņemts 540 800 pirmās instances lēmumu par patvēruma pieteikumiem un pārsūdzības rezultātā tika pieņemts vēl 296 600 galīgo lēmumu. Pirmajā instancē pieņemto lēmumu rezultātā 206 000 personām tika piešķirts aizsardzības statuss, bet vēl 91 000 ieguva aizsardzības statusu pārsūdzības rezultātā.

Līdz šim lielākais skaits lēmumu (gan pirmās instances, gan galīgo) tika pieņemts Vācijā (sk. 7. attēlu), veidojot 28,5 % no pirmās instances lēmumu kopskaita un 44,2 % no galīgo lēmumu kopskaita ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā.

7. attēls. Pirmās instances un galīgo lēmumu par patvēruma pieteikumiem skaits (iesniegušas personas, kas nav ES 27 pilsoņi), 2019. gads
(tūkstoši)
Avots: Eurostat (migr_asydcfsta) un (migr_asydcfina)

Pirmās instances lēmumi attiecībā uz patvēruma pieteikumiem

8. attēlā redzams plašāks pārskats par pirmās instances lēmumu rezultātiem. Lai gan bēgļa un alternatīvās aizsardzības statusu nosaka ar ES tiesību aktiem, humānie apsvērumi atšķiras katras valsts tiesību aktos un dažās ES dalībvalstīs nav piemērojami.

2019. gadā 38,1 % no ES 27 dalībvalstu pirmās instances lēmumiem par patvērumu bija pozitīvi, proti, tie piešķīra bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu vai uzturēšanās atļauju humānu apsvērumu dēļ. Pirmās instances lēmumos, kas ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā bija pozitīvi, aptuveni 52,9 % gadījumu piešķīra bēgļa statusu.

8. attēls. Pirmās instances lēmumu par patvēruma pieteikumiem sadalījums (iesniegušas personas, kas nav ES 27 pilsoņi) atbilstīgi rezultātam, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_asydcfsta)

Absolūtos skaitļos ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā 109 000 personām pirmajā instancē piešķīra bēgļa statusu, 52 000 ieguva alternatīvās aizsardzības statusu un 45 100 saņēma uzturēšanās atļauju humānu apsvērumu dēļ.

ES 27 dalībvalstīs vislielākā pozitīvu pirmās instances lēmumu daļa kopējā pirmās instances lēmumu skaitā 2019. gadā tika reģistrēta Spānijā (66,2 %), tālāk ir Luksemburga (56,7 %), Austrija (53,5 %), Grieķija (53,1 %), Īrija (52,1 %) un Dānija (52,0 %). Turpretī Itālijā, Horvātijā, Polijā, Čehijā un Ungārijā pozitīvu pirmās instances lēmumu attiecība bija amplitūdā no 19,7 % (Itālijā) līdz 8,5 % (Ungārijā).

Galīgie lēmumi, kas pieņemti pārsūdzības rezultātā

Pozitīvu galīgo lēmumu daļa pārsūdzības vai pārskatīšanas rezultātā (30,7 %; sk. 9. attēlu) ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā bija zemāka par pirmās instances lēmumu daļu (38,1 %; sk. 8. attēlu). Aptuveni 91 000 cilvēku ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā saņēma pozitīvu galīgo lēmumu pārsūdzības vai pārskatīšanas rezultātā, no tiem 33 200 tika piešķirts bēgļa statuss, 30 000 tika piešķirta alternatīvā aizsardzība un vēl 27 900 saņēma uzturēšanās atļauju humānu apsvērumu dēļ.

9. attēls. Galīgo lēmumu par patvēruma pieteikumiem (iesniegušas personas, kas nav ES 27 pilsoņi) sadalījums atbilstīgi rezultātam, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (migr_asydcfina)

ES 27 dalībvalstīs vislielākā pozitīvu galīgo lēmumu daļa kopējā galīgo lēmumu skaitā 2019. gadā tika reģistrēta Bulgārijā (67,7 %), aiz tās ir Austrija (55,7 %), Īrija (48,9 %), Nīderlande (48,0 %) un Somija (44,9 %). Turpretī Igaunijā, Lietuvā un Portugālē visi galīgie lēmumi bija negatīvi.

Tabulu un grafiku izejas dati

Patvēruma statistika: tabulas un attēli (angļu valodā)

Datu avoti

Eurostat nodrošina statistikas datus par dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar starptautisko migrāciju. No 1986. gada līdz 2007. gadam datus par patvērumu vāca, pamatojoties uz džentlmeņu vienošanos. Kopš 2008. gada dati Eurostat tiek nodrošināti saskaņā ar Regulas (EK) 862/2007 4. pantu; lielākā daļa šajā rakstā atspoguļoto statistikas datu tika vākti saskaņā ar šo normatīvo regulējumu.

Datus birojam Eurostat nodrošina katru mēnesi (par patvēruma pieteikumu statistiku), reizi ceturksnī (par pirmās instances lēmumiem) vai reizi gadā (par galīgajiem lēmumiem pārsūdzības vai pārskatīšanas rezultātā, pārmitināšanu un nepavadītiem nepilngadīgajiem). Statistikas datu pamatā ir administratīvi avoti, un tos birojam Eurostat nodrošina statistikas iestādes, iekšlietu ministrijas vai saistītās imigrācijas aģentūras ES dalībvalstīs.

Analizējot statistiku par patvērumu, būtu jāizšķir divas dažādas personu kategorijas. Pirmā ietver patvēruma meklētājus, kuri ir iesnieguši iesniegumu (patvēruma pieteikumu) un kuru iesniegumu izskata attiecīga iestāde. Otro veido personas, kuras pēc iesnieguma izskatīšanas atzītas par bēgļiem vai kurām piešķirta cita veida starptautiskā aizsardzība (alternatīvā aizsardzība) vai piešķirta aizsardzība saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas saistīti ar starptautisko aizsardzību (uzturēšanās atļaujas humānu apsvērumu dēļ), vai kuru jebkāda veida aizsardzības prasība noraidīta.

Kopš Regulas (EK) Nr. 862/2007 stāšanās spēkā statistika par patvēruma piešķiršanas lēmumiem ir pieejama par dažādiem patvēruma procedūras posmiem. Pirmās instances lēmumi ir lēmumi, kurus pieņem attiecīgā iestāde, kas darbojas kā pirmās instances iestāde administratīvajā/tiesiskajā patvēruma procedūrā uzņēmējvalstī. Turpretī galīgie lēmumi pārsūdzības vai pārskatīšanas rezultātā attiecas uz administratīvās/tiesiskās patvēruma procedūras galīgās instances lēmumiem saistībā ar pārsūdzību, ko iesniedzis patvēruma meklētājs, kurš noraidīts iepriekšējā posmā. Tā kā patvēruma procedūras un lēmumu pieņemšanas iestāžu skaits/līmeņi ES dalībvalstīs atšķiras, īstā galīgā instance saskaņā ar valsts tiesību aktiem un administratīvajām procedūrām var būt valsts augstākās tiesas lēmums. Taču izmantotajā metodoloģijā noteikts, ka ar galīgajiem lēmumiem būtu jāapzīmē lēmums, kas faktiski ir galīgais vairumā gadījumu, citiem vārdiem, kad ir izsmeltas visas parastās pārsūdzības iespējas un lēmumu nav iespējams apstrīdēt pēc būtības, bet tikai uz procesuāla pamata.

Konteksts

1951. gada Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu (grozījumi izdarīti ar 1967. gada Ņujorkas protokolu) vairāk nekā 70 gadu noteica bēgļa definīciju un paredzēja vienotu pieeju bēgļiem, tādējādi tā uzskatāma par vienu no vienotas patvēruma sistēmas izveides stūrakmeņiem ES. Kopš 1999. gada ES ir centusies izveidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu saskaņā ar Ženēvas Konvenciju un citiem piemērojamiem starptautiskajiem instrumentiem.

2004. gada 5. novembrī valstu un valdību vadītāji pieņēma Hāgas programmu. Tajā izvirzīta ideja par kopēju Eiropas patvēruma sistēmu (KEPS) (angļu valodā), proti, tajā izvirzīts jautājums par vienotas procedūras un vienota statusa izveidi tiem, kam piešķirts patvērums vai alternatīvā aizsardzība. Eiropas Komisijas Patvēruma politikas plāns (COM(2008) 360 galīgā redakcija) tika iesniegts 2008. gada jūnijā un ietver trīs pīlārus, kuru mērķis ir atbalstīt kopējas Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) izveidi:

vairāk saskaņot aizsardzības standartus, turpinot ES dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu patvēruma jomā;
nodrošināt efektīvu un labi atbalstītu praktisko sadarbību;
palielināt solidaritāti un atbildības sajūtu ES dalībvalstu vidū un starp ES dalībvalstīm un trešajām valstīm.

To ņemot vērā, Eiropas Komisija 2009. gadā izteica priekšlikumu izveidot Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (EASO) (angļu valodā). Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) atbalsta ES dalībvalstu centienus īstenot saskaņotāku un taisnīgāku patvēruma politiku. Tas arī nodrošina tehnisko un darbības atbalstu dalībvalstīm, kas saskaras ar īpaši sarežģītām problēmām (proti, tām dalībvalstīm, kas uzņem ļoti daudz patvēruma meklētāju). EASO pilnā apmērā sāka darboties 2011. gada jūnijā un ir centies uzlabot savas spējas, paplašināt darbību un ietekmi, sadarbojoties ar Eiropas Komisiju un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos (UNHCR).

Eiropas Komisija 2010. gada maijā iesniedza Rīcības plānu par nepavadītiem nepilngadīgiem (COM(2010) 213 galīgā redakcija), kas uzskatāmi par visneaizsargātākajiem migrācijas upuriem. Šā plāna mērķis ir izstrādāt saskaņotu pieeju, un tā ietvaros visas ES dalībvalstis apņemas nodrošināt augstus uzņemšanas, aizsardzības un integrācijas standartus nepavadītiem nepilngadīgajiem. Kā papildinājumu šim rīcības plānam Eiropas Migrācijas tīkls (angļu valodā) ir publicējis visaptverošu ES pētījumu par uzņemšanas politiku, kā arī par nepavadītu nepilngadīgo atgriešanās un integrācijas pasākumiem.

Šajā jomā izstrādātas vairākas direktīvas. Četri galvenie tiesību akti patvēruma jomā (par visiem pašreiz iesniegti priekšlikumi par aizstāšanu vai pārstrādāšanu):

Kvalifikācijas direktīva (2011/95/ES) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu;
Procedūru direktīva (2013/32/ES) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai;
Nosacījumu direktīva (2013/33/ES), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai;
Dublinas regula ((ES) Nr. 604/2013), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā (tādas valsts valstspiederīgā, kas nav ES dalībvalsts) vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm.

ES operatīvais un finansiālais atbalsts ir bijis svarīgs, palīdzot dalībvalstīm risināt migrācijas problēmu. Jo īpaši Eiropas Komisija piedāvā dalībvalstīm pastāvīgu finansiālu atbalstu no Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) (angļu valodā). AMIF ir efektīvi un veiksmīgi atbalstījis Savienības kopējo reakciju uz migrācijas krīzi, vienlaikus arī apliecinot dalībvalstīm solidaritāti šajā jomā.

Eiropas Komisija 2016. gada aprīlī pieņēma Paziņojumu (angļu valodā) (COM(2016) 197 final), uzsākot KEPS reformas procesu. Tas ietvēra iespējas attiecībā uz taisnīgu un ilgtspējīgu sistēmu, kurā noteikta patvēruma meklētāju sadale ES dalībvalstu starpā, patvēruma procedūru un standartu turpmāku saskaņošanu ar mērķi radīt vienlīdzīgus apstākļus ES un tādējādi samazināt neatbilstīgu sekundāro kustību radošus pievilcējfaktorus, kā arī EASO pilnvaru stiprināšanu.

Eiropas Komisija 2016. gada maijā iesniedza pirmo pasākumu kopumu reformām, kurā ietvēra priekšlikumus ilgtspējīgas un taisnīgas Dublinas sistēmas izveidei (COM(2016) 270 final), Eurodac sistēmas stiprināšanai (COM(2016) 272 final) un Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras izveidei (COM(2016) 271 final).

Eiropas Komisija 2016. gada jūlijā izvirzīja otru priekšlikumu kopumu saistībā ar KEPS reformu, piemēram, izveidot pārmitināšanas sistēmu ES (COM(2016) 468 final) un kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai (COM(2016) 467 final), kā arī pārstrādāt tiesību aktus, kas attiecas uz standartiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (COM(2016) 465 final).

Eiropas Komisija 2019. gada martā ziņoja par pēdējo četru gadu laikā panākto progresu un izklāstīja pasākumus, kas vēl joprojām ir nepieciešami, lai risinātu tūlītējās un turpmākās migrācijas problēmas (COM/2019/126 final).

Direct access to

Piezīmes

↑ ES kopējo rādītāju aprēķina kā dalībvalstu datu kopsummu. Dalībvalstu dati attiecas uz pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaitu konkrētajā dalībvalstī. Tomēr personas var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu vairāk nekā vienā dalībvalstī konkrētā atsauces gadā. Attiecīgi ES kopējā rādītājā var tikt iekļauti šādi vairākkārtēji pieteikumi.
↑ Šīs analīzes nolūkos tika ņemtas vērā tikai tās 30 valstis, no kurām bija visvairāk pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju.
↑ ES 27 kopējais nepavadītu nepilngadīgo rādītājs ietver 2018. gada datus par Spāniju.

[1] ES kopējo rādītāju aprēķina kā dalībvalstu datu kopsummu. Dalībvalstu dati attiecas uz pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju skaitu konkrētajā dalībvalstī. Tomēr personas var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu vairāk nekā vienā dalībvalstī konkrētā atsauces gadā. Attiecīgi ES kopējā rādītājā var tikt iekļauti šādi vairākkārtēji pieteikumi.

[2] Šīs analīzes nolūkos tika ņemtas vērā tikai tās 30 valstis, no kurām bija visvairāk pirmreizējā patvēruma pieteikuma iesniedzēju.

[3] ES 27 kopējais nepavadītu nepilngadīgo rādītājs ietver 2018. gada datus par Spāniju.

[1]

[2]

[3]