Archive:Nodarbinātība — gada statistika

Dati iegūti 2020. gada aprīlī.

Raksta atjauninājums plānots: 2021. gada septembrī.

This Statistics Explained article has been archived on 10 June 2021, for updated data see Employment - annual statistics.

Highlights

Visaugstākais nodarbinātības līmenis, proti, 73,1 %, kopš 2005. gada personām vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES-27 dalībvalstīs tika reģistrēts 2019. gadā.

ES-27 dalībvalstu līmenī dzimumu atšķirība nodarbinātībā ir samazinājusies kopš 2005. gada, taču 2019. gadā nodarbinātības rādītājs vīriešiem joprojām bija par 11,7 procentpunktiem lielāks nekā sievietēm.

1. rīks. Nodarbinātība (kopā, sievietes, vīrieši, jaunieši un gados vecāki iedzīvotāji) 2005.–2019. gadā
(% no iedzīvotāju skaita vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat

Šajā rakstā ir izklāstīta jaunākā Eiropas Savienības (ES) nodarbinātības statistika, kuras pamatā ir ES darbaspēka apsekojums (DSA). Kopumā nodarbinātības statistika atspoguļo būtiskas atšķirības saistībā ar dzimumu, vecumu un iegūto izglītības līmeni. Pastāv arī ievērojamas darba tirgus atšķirības ES dalībvalstu vidū.

Ņemiet vērā, ka rīkos norādītie un šā raksta tekstā minētie skaitļi un procenti dažos gadījumos var atšķirties, jo avota dati tiek pastāvīgi pārskatīti, — rīkos ir atsauce uz jaunākajiem datiem (kas norādīti Eurostat datubāzes sadaļā Nodarbinātība un bezdarbs (darbaspēka apsekojums)), savukārt tekstā ir atsauce uz 2020. gada aprīļa datiem.

Full article

Augstākais nodarbinātības līmenis, kāds reģistrēts kopš 2005. gada

Saskaņā ar ES darbaspēka apsekojumu (ES DSA) 2019. gadā ES-27 dalībvalstīs iedzīvotāju nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem bija 73,1 %, un tas bija augstākais gada vidējais līmenis, kāds jebkad reģistrēts ES. Tomēr, neraugoties uz šo vidējo līmeni, ir vērojamas lielas atšķirības starp dalībvalstīm (sk. 1. karti un 1. rīku). Līdz šim visaugstākais nodarbinātības rādītājs ir reģistrēts Zviedrijā — 82,1 %. Tikpat augsts rādītājs ir novērojams arī EBTA valstīs Islandē (85,9 %) un Šveicē (82,9 %).

1. karte. Nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem, 2019. gads
(%)
Informācijas avots: Eurostat (lfsi_emp_a)

Eiropadome 2010. gadā pieņēma stratēģiju “Eiropa 2020”. Tajā uzsvars ir likts uz ES ekonomikas nostiprināšanu un sagatavošanos nākamajā desmitgadē gaidāmajām problēmām. Viens no šīs stratēģijas pamatmērķiem ES līmenī ir līdz 2020. gadam iedzīvotāju nodarbinātības līmeni vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem palielināt līdz vismaz 75 %.

Lai gan ES-27 dalībvalstīs kopumā izvirzītais 2019. gada mērķis vēl nav sasniegts, 17 ES dalībvalstīs stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktais mērķis ir sasniegts vai pat pārsniegts. Šo valstu vidū ir trīs Ziemeļu dalībvalstis (Zviedrija, Dānija un Somija), trīs Baltijas dalībvalstis (Igaunija, Lietuva un Latvija), kā arī Nīderlande, Vācija, Čehija, Slovēnija, Portugāle, Kipra, Ungārija, Malta, Īrija, Austrija un Bulgārija (1. karte). Arī Apvienotajā Karalistē, kā arī Islandē, Šveicē un Norvēģijā nodarbinātības līmenis pārsniedz 75 %. Turpretī nodarbinātības līmenis ievērojami atpaliek no ES mērķa, t. i., tas ir zemāks nekā 70 %, tādās valstīs kā Horvātija, Itālija, Spānija un Grieķija, turklāt pēdējā no minētajām valstīm reģistrēts zemākais rādītājs starp ES dalībvalstīm (61,2 %). Kandidātvalstīs Melnkalnē, Ziemeļmaķedonijā, Serbijā un Turcijā reģistrētais nodarbinātības līmenis ir 65 % vai zemāks.

1. rīks. Nodarbinātība (kopā, sievietes, vīrieši, jaunieši un gados vecāki iedzīvotāji) 2005.–2019. gadā
(% no iedzīvotāju skaita vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat (lfsi_emp_a)

No 2005. gada līdz 2019. gadam nodarbinātības līmenis attiecībā uz kopējo iedzīvotāju skaitu vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES-27 dalībvalstīs palielinājās par 6,3 procentpunktiem (pp), proti, no 66,8 % līdz 73,1 %. Tomēr pēdējos gados situācija darba tirgū valstīs ir bijusi ļoti atšķirīga. Minētajā laikposmā nodarbinātības līmenis ir palielinājies visās valstīs, izņemot Grieķiju (-3,2 pp). Visbūtiskākais palielinājums vērojams Maltā (19,8 pp, no 57,4 % līdz 77,2 %) un Polijā (14,7 pp, no 58,3 % līdz 73,0 %).

Sieviešu nodarbinātības līmenis laika gaitā palielinās

Visās 27 ES dalībvalstīs 2019. gadā nodarbinātības līmenis vīriešiem bija augstāks nekā sievietēm. Minētais attiecas arī uz visu laikposmu no 2005. gada līdz 2019. gadam, ar diviem izņēmumiem — Latviju 2010. gadā un Lietuvu 2009. un 2010. gadā. Tomēr vīriešu un sieviešu nodarbinātības līmeņa dinamika no 2005. gada līdz 2019. gadam bija atšķirīga (1. rīka otrā un trešā ikona).

Kopš 2005. gada sieviešu nodarbinātības līmenis Eiropā ir kopumā paaugstinājies; ES līmenī tas ir paaugstinājies par 8,6 pp. Vislielākais sieviešu nodarbinātības līmeņa palielinājums no 2005. līdz 2019. gadam bija vērojams Maltā (+ 31,9 pp), Bulgārijā un Polijā (abās +13,6 pp). Visaugstākais sieviešu nodarbinātības līmenis 2019. gadā bija Zviedrijā (79,7 %), bet viszemākais sieviešu nodarbinātības līmenis tika reģistrēts Itālijā (53,8 %) un Grieķijā (51,3 %).

Turpretī vīriešu nodarbinātības līmeņa kāpums visā ES (+3,9 pp) laikposmā no 2005. gada līdz 2019. gadam bija mazāks nekā sievietēm. Septiņās ES dalībvalstīs vīriešu nodarbinātības līmenis pat samazinājās. Visbūtiskākās izmaiņas tika reģistrētas Grieķijā (-8.0 pp, no 79,3 % 2005. gadā līdz 71,3 % 2019. gadā) un Spānijā (-5,8 pp, no 79,8 % līdz 74,0 %).

Abu dzimumu nodarbinātības līmeņa atšķirība ES līmenī attiecīgi samazinājās no 16,4 pp 2005. gadā līdz 11,7 pp 2019. gadā. Tāda pati tendence bija novērojama visās ES dalībvalstīs, izņemot Ungāriju, Poliju, Igauniju un Rumāniju. Samazinājums bija īpaši krass Maltā (dzimumu atšķirība nodarbinātībā mainījās par -24,9 pp) sieviešu nodarbinātības līmeņa palielinājuma dēļ. Šī atšķirība ievērojami samazinājās arī Spānijā (-12,8 pp) un Luksemburgā (-11,9 pp), jo abās valstīs vienlaikus samazinājās vīriešu nodarbinātības līmenis un palielinājās sieviešu nodarbinātības līmenis.

Gados vecāku iedzīvotāju nodarbinātība palielinās, jauniešu nodarbinātībai ir tendence samazināties

Lai gan jauniešu (personu vecumā no 15 līdz 24 gadiem) nodarbinātības līmenis ES līmenī no 2005. līdz 2019. gadam nedaudz palielinājās (+0,2 pp), gandrīz pusē ES dalībvalstu (13 valstīs) šis rādītājs samazinās. Jauniešu nodarbinātības samazinājums ir īpaši izteikts Īrijā, Spānijā, Grieķijā, Dānijā, Portugālē, Itālijā un Kiprā. Turpretī gados vecāku iedzīvotāju (vecumā no 55 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmenis tajā pašā laikposmā kopumā palielinājās, un vislielākais palielinājums tika reģistrēts Bulgārijā, Vācijā, Slovākijā un Nīderlandē (1. rīka ceturtā un piektā ikona).

Jo augstāks iegūtās izglītības līmenis, jo augstāks nodarbinātības līmenis

Iegūtās izglītības līmenis var būtiski ietekmēt nodarbinātības līmeni (2. rīks). Augsta līmeņa izglītības (īsā cikla terciārās izglītības, bakalaura, maģistra vai doktora grāda (vai līdzvērtīgas izglītības)) (ISCED 5.–8. līmenis) ieguvēju vecumā no 20 līdz 64 gadiem nodarbinātības līmenis ES 2019. gadā bija 84,8 %. Tas ir daudz augstāks nekā to personu nodarbinātības līmenis, kuras apguvušas zema līmeņa izglītību — pamatizglītību vai pamatizglītības otro posmu (ISCED 0.–2. līmenis), t. i., 55,8 %. Vidēja līmeņa izglītības — vidējās izglītības vai pēcvidusskolas izglītības, kas nav terciārā izglītība (ISCED 3.–4. līmenis), ieguvēju nodarbinātības līmenis ES-27 dalībvalstīs ir starp abiem iepriekš minētajiem līmeņiem, proti, 73,4 %. Šie skaitļi var nozīmēt to, ka, jo augstāks ir iegūtās izglītības līmenis, jo lielākas ir izredzes atrast darbu.

Papildus tam, ka personām, kuras ieguvušas zemu izglītības līmeni, ir vismazākās izredzes atrast darbu (no visām trīs izglītības grupām), arī pēdējā krīze viņas skāra visvairāk — nodarbinātības līmenis šajā grupā pazeminājās par 5,4 pp laikposmā no 2007. gada līdz 2013. gadam ES līmenī. Atbilstošais samazinājums attiecībā uz personām, kuras ieguvušas vidēja vai augsta līmeņa izglītību, bija 1,8 pp (abiem līmeņiem).

2. rīks. Nodarbinātības līmenis atbilstīgi izglītības līmenim 2005.–2019. gadā
(% no to iedzīvotāju skaita, kuriem ir zems/vidējs/augsts izglītības līmenis, vecumā no 20 līdz 64 gadiem)
Informācijas avots: Eurostat

2. rīks parāda, cik liela nozīme izglītībai ir darba atrašanas izredžu palielināšanā. Piemēram, Slovākijā 2019. gadā personu ar zemu izglītības līmeni nodarbinātības līmenis bija 36,1 %; tas ir daudz zemāks nekā vidēja un augsta līmeņa izglītību ieguvušo personu nodarbinātības līmenis (attiecīgi 75,6 % un 80,6 %). Šī situācija ir salīdzināma ar situāciju Horvātijā (39,5 %, ja ir zems izglītības līmenis, un 66,6 %, ja ir vidējs izglītības līmenis), Čehijā (53,4 % attiecībā pret 81,3 %), Bulgārijā (51,2 % attiecībā pret 76,0 %) un Polijā (44,6 % attiecībā pret 69,2 %). Ir vērts pieminēt arī Franciju, kur zemu, vidēju un augstu izglītības līmeni ieguvušo iedzīvotāju nodarbinātības līmenis ir attiecīgi 51,7 %, 70,1 % un 83,3 %, ja ņem vērā aizjūras departamentus. Tomēr, ja aizjūras departamentus neņem vērā, zemu, vidēju un augstu izglītības līmeni ieguvušo iedzīvotāju nodarbinātības līmenis ir attiecīgi 52,5 %, 70,4 % un 83,4 %. Starpība starp Francijas Eiropas daļu (neieskaitot aizjūras departamentus) un visu Franciju kopumā (ieskaitot aizjūras departamentus), paaugstinoties izglītības līmenim, attiecīgi kļūst arvien mazāka.

Speciālisti veido vislielāko grupu ES-27 dalībvalstīs

Nodarbinātības ziņā (ISCO) 2019. gadā speciālisti veidoja vislielāko grupu ES-27 dalībvalstīs (1. attēla kreisā puse) — 19,5 % no nodarbinātajām personām. Nākamās lielākās grupas bija tehniskie darbinieki un asociētie speciālisti (16,9 %), un apkalpojošās jomas un pārdošanas darbinieki (16,3 %). Otrā skalas galā divas vismazākās grupas bija kvalificēti lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības darbinieki (3,3 %) un bruņoto spēku profesiju pārstāvji (0,6 %).

Tomēr, ja ņem vērā tikai profesiju, tad priekšstats par nodarbināto personu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras iezīmēm ir nepilnīgs. Šā iemesla dēļ ir ieviesta plašāka klasifikācija pēc sociālekonomiskās grupas, ko dēvē par ESeG (Eiropas sociālekonomiskās grupas). Šajā klasifikācijā profesija ir apvienota ar nodarbinātības statusu. Izmantojot šo klasifikāciju, 2019. gadā ES-27 dalībvalstīs speciālisti joprojām bija vislielākā grupa (19,4 % nodarbināto personu, 1. attēla labā puse), bet tai sekojošās grupas bija zemāka līmeņa darbinieki (18,6 %) un kvalificēti rūpniecības darbinieki (17,1 %).

1. attēls. Nodarbinātās personas atbilstīgi profesijai un sociālekonomiskajai grupai vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem ES-27 dalībvalstīs 2019. gadā
(% no kopējā nodarbināto iedzīvotāju skaita)
Informācijas avots: Eurostat (lfsa_egais) un (lfsa_esega)

Tabulu un grafiku avotdati

Nodarbinātības statistika, 1. attēls (angļu val.)

Datu avoti

Avots: Eiropas Savienības darbaspēka apsekojums (ES DSA) ir lielākais Eiropas mājsaimniecību izlases apsekojums, kas sniedz ceturkšņa un gada rezultātus par 15 gadus sasniegušu personu dalību darba tirgū, kā arī par personām ārpus darba tirgus. Tas aptver privātu mājsaimniecību rezidentus. Rezultātos nav iekļautas militārajā vai alternatīvajā dienestā iesauktāspersonas. ES DSA ir balstīts uz vienādu mērķauditoriju un izmanto vienādas definīcijas visās valstīs, kas nozīmē, ka rezultāti ir salīdzināmi starp valstīm. ES DSA ir svarīgs avots, no kura iegūst informāciju par situāciju un tendencēm valstu un ES darba tirgos. Katru ceturksni tiek veikti aptuveni 1,8 miljoni interviju visās iesaistītajās valstīs, lai iegūtu statistikas informāciju par aptuveni 100 mainīgajiem rādītājiem. Ņemot vērā informācijas dažādību un lielo izlases apjomu, ES DSA ir arī svarīgs avots citai Eiropas statistikai, piemēram, izglītības vai reģionālajai statistikai.

Pārskata periods: gada rezultāti tiek iegūti kā četru gada ceturkšņu vidējie rādītāji.

Tvērums: apsekojuma rezultāti patlaban aptver visas Eiropas Savienības dalībvalstis, Apvienoto Karalisti, EBTA dalībvalstis Islandi, Norvēģiju un Šveici, kā arī kandidātvalstis Melnkalni, Ziemeļmaķedoniju, Serbiju un Turciju. Attiecībā uz Kipru apsekojums aptver tikai Kipras teritorijas, ko kontrolē Kipras Republikas valdība.

Eiropas kopējie rādītāji: “ES” un “ES-27” nozīmē visu ES, kurā ir 27 dalībvalstis. Ja dati par kādu valsti nav pieejami, atbilstošo kopējo rādītāju aprēķinā ņem vērā datus par to pašu valsti, kuri attiecas uz jaunāko pieejamo laikposmu. Šādus gadījumus attiecīgi norāda.

Definīcijas: apsekojumā lietotie jēdzieni un definīcijas atbilst Starptautiskās Darba organizācijas pamatnostādnēm. Nodarbinātība aptver personas vecumā no 15 gadiem (no 16 gadiem attiecībā uz Spāniju un Itāliju, no 15 līdz 74 gadiem attiecībā uz Igauniju, Latviju, Ungāriju, Somiju, Zviedriju, Norvēģiju un Dāniju un no 16 līdz 74 gadiem attiecībā uz Islandi), kuras dzīvo privātās mājsaimniecībās, kuras pārskata nedēļā strādāja darbu (pat ja tikai vienu stundu), lai saņemtu algu, gūtu peļņu vai radītu ienākumu ģimenei, vai kuras nebija darbā, bet kurām bija darbs vai uzņēmums, ko viņas īslaicīgi neapmeklēja, piemēram, slimības, brīvdienu, rūpnieciska strīda vai izglītības un apmācības dēļ.

Nodarbinātības līmeni var izteikt kā personu vai darbvietu skaitu, pilnslodzes ekvivalentus vai nostrādātās stundas. Visos šajā rakstā minētajos aprēķinos izmantots personu skaits; saistībā ar nodarbinātības līmeni sniegtās informācijas pamatā arī ir aprēķini, kas attiecas uz personu skaitu. Nodarbinātības statistika bieži tiek norādīta kā nodarbinātības līmenis, lai nebūtu jāņem vērā valstu iedzīvotāju skaita izmaiņas laika gaitā un lai sekmētu dažādu lielumu valstu salīdzināšanu. Šo līmeni parasti norāda attiecībā uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem; parasti par tiem uzskata personas vecumā no 15 līdz 64 gadiem, lai gan Spānijā, Apvienotajā Karalistē, kā arī Islandē izmanto vecuma grupu no 16 līdz 64 gadiem. Vecuma grupu no 15 līdz 64 gadiem kā standartu izmanto arī citas starptautiskās statistikas organizācijas (tomēr daži politikas izstrādātāji arvien biežāk dod priekšroku vecuma grupai no 20 līdz 64 gadiem, jo arvien lielāka daļa ES iedzīvotāju turpina studijas terciārās izglītības līmenī).

DSA nodarbinātības koncepcija atšķiras no nacionālo kontu vietējās nodarbinātības, jo pēdējā minētajā netiek noteikti vecuma vai mājsaimniecības veida ierobežojumi un arī tiek ietverti nerezidenti, kas sniedz ieguldījumu IKP, un militārajā vai alternatīvajā dienestā iesauktās personas.

Pārskata lapā ES darbaspēka apsekojums ir sniegtas saites uz pieciem dažādiem rakstiem ar sīki sagatavotu tehnisku un metodisku informāciju.

Lūdzu, ņemiet vērā, ka Eurostat sniedz divus rādītāju kopumus, kas saistīti ar gada nodarbinātības līmeni un kalpo dažādiem mērķiem un kas dažos gadījumos atšķiras viens no otra:

1) galvenie rādītāji, ko sezonāli koriģē. Tie ietver pamatrādītājus, kas noteikti stratēģijā “Eiropa 2020”, un tos konsekventi izmanto stratēģijas “Eiropa 2020” mērķrādītāju uzraudzībai (ES un valstu līmenī). Tiem ir tikai daži iedalījumi, un tie parasti attiecas uz vecuma grupu no 20 līdz 64 gadiem. Lūdzu, ņemiet vērā, ka par Franciju tiek publicētas divas sērijas — viena, kurā ietverti aizjūras departamenti, no 2003. gada, un viena par Francijas Eiropas daļu, kurā nav ņemti vērā aizjūras departamenti, no 1992. gada. Pēdējā minētā sērija ir izvērtēta stratēģijā “Eiropa 2020” un arī ietverta attiecīgajos ES un eurozonas kopējos rādītājos;

2) detalizētie rezultāti, ko sezonāli nekoriģē. Tiem ir liels iedalījumu skaits, un tāpēc tos var izmantot sīkākai analīzei. Par Franciju tiek publicēta tikai viena datu sērija. Šī sērija ietver datus par Francijas Eiropas daļu līdz 2013. gada ceturtajam ceturksnim un no 2014. gada arī Francijas aizjūras departamentus.

Šajā rakstā ir atspoguļoti gada rezultāti par lielāko daļu rādītāju no “galveno rādītāju” kopuma.

Galvenie jēdzieni: ES DSA ir definēti galvenie nodarbinātības rādītāji, tostarp šādi:

darba ņēmēji ir personas, kas strādā publiska vai privāta darba devēja labā un saņem kompensāciju kā darba samaksu, algu, samaksu par rezultātiem vai samaksu natūrā; šajā grupā ietilpst arī armijas spēkos neiesauktās personas;
pašnodarbinātas personas ir nodarbinātas savā uzņēmumā, saimniecībā vai profesionālajā praksē. Tiek uzskatīts, ka pašnodarbināta persona pārskata nedēļā strādā, ja tā atbilst kādam no šiem kritērijiem — tā strādā ar mērķi gūt peļņu, darbojas uzņēmējdarbībā vai pašreiz veido uzņēmumu;
to, vai darbs uzskatāms par pilnas slodzes vai nepilnas slodzes darbu, nosaka, pamatojoties uz informāciju, ko labprātīgi sniedz respondents. Galvenie izņēmumi ir Nīderlande un Islande, kur tiek piemērota 35 stundu robežvērtība, Zviedrija, kur robežvērtība tiek piemērota pašnodarbinātām personām, un Norvēģija, kur personām, kuras strādā no 32 līdz 36 stundām, jautā, vai tas ir pilnas vai nepilnas slodzes darbs;
rādītāji par nodarbinātām personām, kas strādā otru darbu, attiecas tikai uz personām, kurām vienlaikus ir vairāk nekā viens darbs; personas, kas darbu mainījušas pārskata nedēļā, neuzskata par tādām, kurām ir otrs darbs;
darba ņēmējs tiek uzskatīts par pagaidu darba ņēmēju, ja darba devējs un darba ņēmējs ir vienojušies, ka darba laika beigas nosaka objektīvi apstākļi, piemēram, konkrēts datums, uzdevuma pabeigšana vai īslaicīgi aizvietotā darba ņēmēja atgriešanās darbā. Izplatītākie gadījumi ir šādi: sezonas darba ņēmēji, personas, kuras piesaistījusi aģentūra vai darba birža un kuras pieņēmusi darbā trešā persona konkrēta uzdevuma veikšanai (ja vien nav rakstveida beztermiņa darba līguma), personas, kas noslēgušas īpašus līgumus par apmācību.

“Izglītības līmenis” nozīmē iegūtās izglītības līmeni, t. i., visaugstāko sekmīgi iegūto izglītības līmeni. Zems izglītības līmenis ir ISCED 0.–2. līmenis (zemāks par sākumskolas izglītību, pamatizglītību un pamatizglītības otro posmu), vidējs izglītības līmenis ir ISCED 3. un 4. līmenis (vidējā izglītība vai pēcvidusskolas izglītība, kas nav terciārā izglītība), un augsts izglītības līmenis ir ISCED 5.–8. līmenis (terciārā izglītība).

Eiropas sociālekonomisko grupu (ESeG) klasifikācija ir atvasināta klasifikācija, kas ļauj sagrupēt personas ar līdzīgām ekonomiskajām, sociālajām un kultūras iezīmēm visā Eiropas Savienībā, pamatojoties tikai uz sociālajiem mainīgajiem pamatrādītājiem, lai nodrošinātu ērtu izmantošanu visos sociālajos apsekojumos, kas sniedz salīdzināmus rezultātus. Izmantotie sociālie mainīgie pamatrādītāji ir “SDO darba statuss”, “statuss nodarbinātībā”, “profesija nodarbinātībā” (saskaņā ar ISCO-08) un “pašdeklarēts darba statuss”. Detalizētu klasifikāciju un skaidrojumus skatīt ESeG lapā Eurostat klasifikācijas serverī “RAMON”.

Konteksts

Nodarbinātības statistiku var izmantot, veicot dažādas analīzes, tostarp makroekonomiskus (darbaspēka kā ražošanas faktora), ražīguma vai konkurētspējas pētījumus. Tos var izmantot arī tam, lai pētītu dažādus sociālus un uzvedības aspektus saistībā ar personas nodarbinātības situāciju, piemēram, mazākumtautību sociālo integrāciju vai nodarbinātību kā mājsaimniecību ieņēmumu avotu.

Nodarbinātība ir gan strukturāls, gan īstermiņa rādītājs. Kā strukturāls rādītājs, ar ko izsaka darba piedāvājuma un pieprasījuma attiecību, tas var palīdzēt izskaidrot darba tirgu un ekonomikas sistēmu struktūru vai nodarbinātības kvalitāti. Kā īstermiņa rādītājs nodarbinātība atbilst uzņēmējdarbības cikla gaitai; tomēr šajā jomā tā izmantošana ir ierobežota, jo nodarbinātību bieži uzskata par rādītāju ar nobīdi laikā.

Nodarbinātības statistika ir daudzu ES politikas nostādņu pamatā. Eiropas Nodarbinātības stratēģija (ENS) tika pieņemta Luksemburgas Nodarbinātības samitā 1997. gada novembrī un pārskatīta 2005. gadā, lai ES Nodarbinātības stratēģiju vairāk pielāgotu pārskatītajiem Lisabonas mērķiem, un 2008. gada jūlijā tika atjauninātas nodarbinātības politikas vadlīnijas 2008.–2010. gadam. Eiropas Komisija 2010. gada martā pieņēma stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei; 2010. gada jūnijā to oficiāli pieņēma Eiropadome. Eiropadome vienojās par pieciem pamatmērķiem: pirmais — līdz 2020. gadam paaugstināt sieviešu un vīriešu (vecumā no 20 līdz 64 gadiem) nodarbinātības līmeni līdz 75 %. ES dalībvalstis var noteikt savus valsts mērķus, ņemot vērā šos pamatmērķus, un izstrādāt valsts reformu programmas, kurās iekļauj plānotos stratēģijas īstenošanas pasākumus. Saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020” ar ENS veicina pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt palīdzību trīs pamatmērķu sasniegšanai līdz 2020. gadam, proti, pamatmērķi ir šādi:

– 75 % personu vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir nodarbinātas;
– to personu īpatsvars, kas priekšlaicīgi pārtraukušas izglītību un mācības, ir mazāks par 10 %, un vismaz 40 % cilvēku vecuma grupā no 30 līdz 34 gadiem ir ieguvuši terciāro izglītību;
– vismaz par 20 miljoniem ir samazinājies to personu skaits, kas ir nabadzīgas un sociāli atstumtas vai pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

Lēnā atgūšanās no finanšu un ekonomikas krīzes un pieaugošais tādu pierādījumu apjoms, ar ko apstiprina bezdarba palielināšanos, bija galvenie iemesli tam, ka Eiropas Komisija 2012. gada 18. aprīlī publicēja priekšlikumu kopumu par nodarbinātības veicināšanas pasākumiem ar īpašas nodarbinātības pakotnes palīdzību. Šajos priekšlikumos cita starpā tika aplūkoti darbvietu radīšanas pieprasījuma aspekti un noteikti veidi, kā ES dalībvalstis var veicināt pieņemšanu darbā, proti, samazināt darbaspēka nodokļus vai atbalstīt jaunizveidotus uzņēmumus. Priekšlikumu mērķis bija arī noteikt tās ekonomikas jomas, kurās vērojams potenciāls būtiski palielināt jaunu darbvietu skaitu, piemēram, zaļā ekonomika, veselības aprūpes pakalpojumi un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Eiropas Komisija, ņemot vērā augsto un arvien pieaugošo jauniešu bezdarbu vairākās ES dalībvalstīs, 2012. gada decembrī ierosināja jauniešu nodarbinātības pakotni (COM(2012) 727 final). Šī pakotne bija turpinājums ar jauniešiem saistītām darbībām, kas izklāstītas plašākajā nodarbinātības pakotnē, un tajā tika iekļauti vairāki priekšlikumi, tostarp

priekšlikums, ka jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem jāsaņem kvalitatīvi darba piedāvājumi, tālākizglītība, māceklība vai stažēšanās četru mēnešu laikā pēc formālās izglītības iegūšanas vai bezdarbnieka statusa iegūšanas (garantija jauniešiem);
apspriedes ar Eiropas sociālajiem partneriem par kvalitatīvu stažēšanās sistēmu ar mērķi sniegt iespēju jauniešiem iegūt augstas kvalitātes darba pieredzi drošos apstākļos;
Eiropas Māceklību alianses izveide ar mērķi uzlabot pieejamās māceklības kvalitāti un piedāvājumu un tādu metožu norādīšana, kas paredzētas jauniešu mobilitātes šķēršļu samazināšanai.

Centieni mazināt jauniešu bezdarbu turpinājās arī 2013. gadā, kad Eiropas Komisija nāca klajā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (COM(2013) 144 final), kas izstrādāta, lai nostiprinātu jauniešu nodarbinātības pakotnē paredzētos pasākumus un paātrinātu to īstenošanu. Minētās iniciatīvas mērķis bija īpaši atbalstīt jauniešus, kuri neiegūst izglītību, nestrādā vai netiek apmācīti un kuri dzīvo reģionos, kuros jauniešu bezdarba līmenis ir augstāks par 25 %. Pēc tam tika publicēts vēl viens paziņojums “Sadarbība Eiropas jauniešu labā — Aicinājums vērsties pret jauniešu bezdarbu” (COM(2013)447 final), kas tika izstrādāts, lai paātrinātu garantijas jauniešiem ieviešanu un sniegtu palīdzību ES dalībvalstīm un uzņēmumiem, lai tie varētu pieņemt darbā vairāk jauniešu.

Viena no galvenajām prioritātēm komisāru kolēģijai, kas sāka darbu 2014. gadā, ir pievērsties darbvietu radīšanas, izaugsmes un ieguldījumu veicināšanai, lai samazinātu normatīvo dokumentu apjomu, gudrāk izmantotu esošos finanšu resursus un publiskos līdzekļus. Eiropas Komisija 2015. gada februārī publicēja ziņojumus par katru valsti, kuros analizēta ES dalībvalstu ekonomikas politika un sniegta informācija par ES dalībvalstu nākamā gada prioritātēm ar mērķi veicināt izaugsmi un darbvietu radīšanu. Tajā pašā mēnesī Eiropas Komisija arī ierosināja piešķirt 1 miljardu EUR no Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas 2015. gadā nolūkā līdz 30 reizēm palielināt priekšfinansējumu, ko ES dalībvalstis varētu saņemt ar mērķi paaugstināt jauniešu nodarbinātības līmeni, lai palīdzētu līdz 650 000 jauniešu atrast darbu.

Eiropas Komisija 2016. gada jūnijā pieņēma Prasmju programmu Eiropai (COM(2016)381/2) ar nosaukumu “Kopīgs darbs cilvēkkapitāla, nodarbinātības un konkurētspējas stiprināšanai”. Tās mērķis ir nodrošināt, lai iedzīvotāji attīstītu prasmes, kas vajadzīgas pašreiz un būs vajadzīgas nākotnē, lai veicinātu piemērotību darba tirgum, konkurētspēju un izaugsmi ES.

Nesenākā pagātnē, proti, 2017. gada 17. novembrī, Eiropas Parlaments, Padome un Komisija kopīgi parakstīja Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Nodarbinātība un sociālā politika ir galvenās interešu jomas Eiropas sociālo tiesību pīlārā, kas paredz jaunu un efektīvāku tiesību nodrošināšanu pilsoņiem. Tam ir trīs pamatkategorijas: 1) vienlīdzīgas iespējas un piekļuve darba tirgum, 2) taisnīgi darba apstākļi un 3) sociālā aizsardzība un iekļaušana. Jo īpaši pašreizējie elastīgākie darba režīmi sniedz jaunas darba iespējas, īpaši jauniem cilvēkiem, taču potenciāli var radīt jauna veida nestabilitāti un nevienlīdzību. Sociāli taisnīgāka Eiropa un lielāks uzsvars uz sociālo dimensiju ir Komisijas prioritāte. Eiropas sociālo tiesību pīlāru papildina sociālo rezultātu pārskats, kurā tiks uzraudzīta pīlāra īstenošana, sekojot līdzi tendencēm un veiktspējai ES valstīs 12 jomās, un iegūtie rezultāti tiks izmantoti Eiropas ekonomikas politikas koordinācijas pusgadam. Šis pārskats arī palīdzēs novērtēt progresu virzībā uz sociālo “AAA reitingu” visā Eiropas Savienībā.