IKP un mājsaimniecību konti reģionālā līmenī

This Statistics Explained article is outdated and has been archived - for recent articles on regional GDP see here.

2012. gada marta dati. Jaunākie dati: Papildu informācija no Eurostat, Galvenās tabulas un Datubāze.

Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir ekonomikas attīstības un izaugsmes svarīgākais rādītājs. Šā raksta pirmajā daļā ir ietverta reģionāla analīze attiecībā uz Eiropas Savienības (ES) IKP, par pamatu izmantojot IKP uz vienu iedzīvotāju, kā arī to, kā šis rādītājs ir izmainījies pēdējo gadu laikā. Ekonomiskie konti sniedz svarīgu informāciju, ko var izmantot, lai veiktu ekonomikas reģionālo analīzi. Šos statistikas datus (kas ir pieejami tikai pašreizējās cenās) izmanto arī, lai ES kohēzijas politikas ietvaros sadalītu izdevumus. Kohēzijas politikā ir ietverti pilnīgi visi ES reģioni. Tomēr lielākā daļa struktūrfondu ir vērsta uz NUTS 2. līmeņa reģioniem, kuru IKP uz iedzīvotāju ir mazāks par 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja (pamatojoties uz trīs gadu vidējo rādītāju).

Šā raksta otrajā daļā ir aplūkoti reģionālo mājsaimniecību ienākumi (arī šie dati ir pieejami tikai pašreizējās cenās). Šeit sniegta informācija par primārajiem ienākumiem (piemēram, ienākumi no nodarbinātības), kā arī par izmantojamiem ienākumiem, kuri izriet no valsts īstenotās pārdales (nodokļi, sociālie pabalsti un citi pārskaitījumi). Ņemiet vērā, ka dati par reģionālo mājsaimniecību ienākumiem attiecas uz 2008. gadu, savukārt IKP analīzes pamatā ir atsauces gads, proti, 2009. gads.

1. karte. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas līmenī (PSL), NUTS 2. līmeņa reģionos 2009. gadā
(% no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, ES 27=100). Avots: Eurostat (nama_r_e2gdp)

2. karte. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas līmenī (PSL), NUTS 3. līmeņa reģionos 2009. gadā (1)
(% no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, ES 27=100). Avots: Eurostat (nama_r_e3gdp)

1. attēls. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas līmenī (PSL), NUTS 3. līmeņa reģionos 2009. gadā (1)
(% no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, ES 27=100). Avots: Eurostat (nama_r_e2gdp)

3. karte. Izmaiņas saistībā ar iekšzemes kopproduktu (IKP) uz iedzīvotāju, kas izteikts pirktspējas līmenī (PSL), NUTS 2. līmeņa reģionos 2000.–2009. gadā (1)
(procentpunktu atšķirības starp 2009. gadu un 2000. gadu saistībā ar ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju). Avots: Eurostat (nama_r_e2gdp)

1. tabula. IKP izkliede NUTS 2. līmeņa reģionos 2000. un 2009. gadā
(%). Avots: Eurostat (nama_r_e0digdp), (nama_r_e2gdp) un (demo_r_d3avg)

4. karte. Privāto mājsaimniecību primārie ienākumi uz iedzīvotāju (kas izteikti PSPL), NUTS 2. līmeņa reģionos 2008. gadā (1)
(% no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, ES 27=100). Avots: Eurostat (nama_r_ehh2inc)

2. attēls. Privāto mājsaimniecību izmantojamie ienākumi NUTS 2. līmeņa reģionos 2008. gadā (1)
(PSPL uz iedzīvotāju). Avots: Eurostat (nama_r_ehh2inc)

Galvenie statistikas dati

IKP un mājsaimniecību ienākumus sākotnēji aprēķina valstu valūtās un tad konvertē pirktspējas paritātēs (PPP), kur ņem vērā cenu līmeņu atšķirības starp dalībvalstīm, tādējādi nodrošinot precīzāku salīdzinājumu. IKP konvertēšanai izmanto vispārīgu paritāti, savukārt mājsaimniecību ienākumiem izmanto īpašu pirktspējas paritāti attiecībā uz galapatēriņa izdevumiem.

Izmantojot PPP (nevis tirgus valūtas kursus), šos rādītājus konvertē mākslīgā vienotā valūtā, ko sauc par pirktspējas līmeni (PSL) vai — mājsaimniecību ienākumu gadījumā — par pirktspējas patēriņa līmeni (PSPL). PSL un PSPL izmantošana ļauj salīdzināt tādu dalībvalstu reģionu pirktspēju, kurās izmanto atšķirīgas valūtas un kurās ir atšķirīgi cenu līmeņi. Plašāka informācija par PPP izmantošanu pieejama turpmāk sadaļā Datu avoti un Pieejamība.

Reģionālais IKP uz iedzīvotāju

Šā raksta 1. kartē ir parādīts IKP uz iedzīvotāju katrā NUTS 2. līmeņa reģionā, izsakot to kā procentuālo īpatsvaru no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, kas absolūtā izteiksmē 2009. gadā bija PSL 23 500, samazinoties no PSL 25 000 2008. gadā. ES NUTS 2. līmeņa reģionos IKP uz iedzīvotāju bija diapazonā no PSL 6 400 (27 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja) Severozapaden Bulgārijā līdz PSL 78 000 (332 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja) galvaspilsētas reģionā Inner London Apvienotajā Karalistē. Starp abiem skalas galiem pastāv faktors 12,2–1. Luksemburga (266 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja), Beļģijas galvaspilsētas reģions (223 %) un Vācijas Hamburg reģions (188 %) ieņēma otro līdz ceturto vietu kā reģioni ar augstāko IKP uz iedzīvotāju, kam sekoja Slovākijas, Francijas un Čehijas Republikas galvaspilsētu reģioni ar attiecīgi 178 %, 177 % un 175 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja. Daudzi no reģioniem ar augstu IKP uz iedzīvotāju bija galvaspilsētas reģioni vai to kaimiņreģioni, kā tas bija Beļģijas, Čehijas Republikas, Dānijas, Īrijas, Spānijas, Francijas, Luksemburgas (kas sastāv tikai no viena reģiona), Nīderlandes, Austrijas, Slovākijas, Somijas, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes gadījumā. Turklāt vairākos reģionos Vācijas dienvidos, lielu pilsētu apkaimē Vācijas rietumos, Spānijas un Itālijas ziemeļos, Austrijas rietumos, vairākos Nīderlandes reģionos, kā arī Beļģijas reģionā Antwerpen apkaimē, Åland salu reģionā (Somija) un Skotijas ziemeļaustrumos (Apvienotā Karaliste) vidējais IKP uz iedzīvotāju vairāk nekā par 25 % pārsniedza ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju. Tādējādi Slovākijas un Čehijas Republikas galvaspilsētu reģioni Praha un Bratislavský kraj bija vienīgie reģioni starp to dalībvalstu 39 reģioniem, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, kuros vidējais IKP uz iedzīvotāju vairāk nekā par 25 % pārsniedza ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju. Nākamais pārtikušākais reģions (saskaņā ar šo rādītāju) dalībvalstīs, kuras ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, ievērojami atpalika no minētajiem reģioniem. Šis reģions bija Bucuresti - Ilfov Rumānijā, kura rādītājs bija 111 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja. Slovēnijas reģions Zahodna Slovenija un Ungārijas reģions Közép-Magyarország bija vienīgie reģioni tajās dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, kuros vidējais IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) arī pārsniedza ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju.

Kopumā bija 68 reģioni ar vidējo IKP uz iedzīvotāju, kas par 25 % vai vairāk bija mazāks par ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju. Divdesmit no šiem reģioniem atradās 6 no ES 15 dalībvalstīm, proti, Itālijā (5 dienvidu reģioni), Francijā (4 aizjūras reģioni), Grieķijā un Portugālē (pa 4 reģioniem katrā), Apvienotajā Karalistē (2 reģioni) un Spānijā (Extremadura reģions). Pārējie 48 reģioni bija dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā. Visās šajās 12 dalībvalstīs, izņemot Kipru un Maltu, bija vismaz viens reģions, kura rādītājs bija zemāks par šo līmeni. Starp šiem reģioniem bija 22 reģioni, kuros vidējais IKP uz iedzīvotāju bija ne vairāk kā puse no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, un šādi reģioni bija Bulgārijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā un Slovākijā. Aptuveni 38,5 miljoni cilvēku dzīvoja 22 reģionos, kuru IKP uz iedzīvotāju, izsakot PSL, bija aptuveni 50 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja vai mazāk, un tas atbilst 7,7 % no ES 27 dalībvalstu kopējā iedzīvotāju skaita.

Vispārēji zems vidējais IKP uz iedzīvotāju tika reģistrēts arī bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un Horvātijā, lai gan Sjeverozapadna Hrvatska reģionā (Horvātijas galvaspilsētas reģions) tika reģistrēts līmenis, kas atbilst 78 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja.

Raksta 1. tabulā ir ietverta to iedzīvotāju īpatsvara analīze 2009. gadā, kas dzīvoja reģionos, kuros IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) bija zemāks par 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, un to iedzīvotāju īpatsvara analīze, kas dzīvoja reģionos, kur šis rādītājs bija vairāk nekā 125 % no vidējā rādītāja. To iedzīvotāju īpatsvars, kas 2009. gadā dzīvoja reģionos, kuros IKP uz iedzīvotāju bija zemāks par 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, bija 23,3 %, savukārt iedzīvotāju īpatsvars, kas dzīvoja reģionos, kuros šis rādītājs bija vairāk nekā 125 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, bija 19 %. To iedzīvotāju īpatsvars, kas iekļāvās vidējā diapazonā (IKP uz iedzīvotāju no 75 % līdz 125 %), bija 57,7 %. Trīs Baltijas dalībvalstīs, kurās katrā ir tikai pa vienam NUTS 2. līmeņa reģionam, visi iedzīvotāji dzīvoja reģionos, kur vidējais IKP uz iedzīvotāju ir mazāks par 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja. Tā tas bija arī bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas gadījumā (arī tikai viens reģions). Rumānijā, Slovākijā, Polijā, Čehijas Republikā, Bulgārijā, Ungārijā, Portugālē un Slovēnijā vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvoja reģionos, kur vidējais IKP uz iedzīvotāju ir zemāks par 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja. Tā tas bija arī Horvātijā.

Savukārt Luksemburgā (viens NUTS 2. līmeņa reģions) visi iedzīvotāji dzīvoja reģionā, kur vidējais IKP uz iedzīvotāju ir vairāk nekā 125 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja. Īrijā, Nīderlandē un Somijā vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvoja šādos reģionos. Divās salu dalībvalstīs, proti, Kiprā un Maltā (katrā tikai viens NUTS 2. līmeņa reģions), visi iedzīvotāji dzīvoja reģionos, kur IKP uz iedzīvotāju ietilpst vidējā diapazonā (75 %–125 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja), tāpat kā lielākā daļa iedzīvotāju Apvienotajā Karalistē (86,8 %), Francijā (78,8 %), Zviedrijā (78,5 %), Grieķijā (78,3 %), Spānijā (77,9 %), Vācijā (70,5 %), Dānijā (69,7 %), Beļģijā (64 %) un Austrijā (60,6 %).

Detalizētāka reģionālā analīze

Šā raksta 1. kartē uzmanība tiek koncentrēta uz NUTS 2. līmeņa reģioniem, kam ir īpaši svarīga nozīme, lai noteiktu tiesības uz struktūrfondu līdzekļu saņemšanu, savukārt 2. kartē ir sniegta detalizētāka analīze par reģionu ekonomiku, pamatojoties uz datiem par NUTS 3. līmeņa reģioniem. Kopumā šī analīze, protams, ir līdzīga NUTS 2. līmeņa reģionu analīzei, lai gan ir vairāki NUTS 3. līmeņa reģioni, kas nav tipiski šī līmeņa (NUTS 2. līmenis) reģioni, kurā tie ietilpst. Šo fenomenu nereti var izraisīt darba ņēmēju regulāra iebraukšana NUTS 3. līmeņa reģionos no apkārtējiem apgabaliem, kā rezultātā saimnieciskā darbība koncentrējas visvairāk apbūvētajos apgabalos. Piemēram, Bulgārijas galvaspilsētas reģionā Yugozapaden, kas ir NUTS 2. līmeņa reģions, vidējais IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) bija 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, bet tai pašā laikā detalizētākā NUTS 3. līmeņa reģionā, proti, Sofia reģionā (stolitsa), tika reģistrēts 104,3 % IKP rādītājs, savukārt pārējos četros NUTS 3. līmeņa reģionos šī vērtība bija zemāka par 50 %. Līdzīga situācija vērojama Polijas galvaspilsētas reģionā Mazowieckie, kas ir NUTS 2. līmeņa reģions, kur Ostrolecko-siedlecki un Radomski reģionos, kuri ir NUTS 3. līmeņa reģioni, tika reģistrēts vidējais IKP uz iedzīvotāju (izteikts PSL), kas bija mazāks par pusi no vidējā Mazowieckie rādītāja, kuru paaugstināja samērā augstais līmenis, ko konstatēja NUTS 3. līmeņa reģionam Miasto Warszawa.

Vācijas reģionā Oberbayern (NUTS 2. līmeņa reģions) tika konstatēts ļoti plašs diapazons starp šā rādītāja vērtībām NUTS 3. līmeņa reģioniem, proti, Fürstenfeldbruck tika reģistrēts vidējais IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) 79,6 % apmērā no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, savukārt München Landkreis tika reģistrēts rādītājs 330,2 % apmērā. Līdzīgi Rheinhessen-Pfalz (NUTS 2. līmeņa reģions) NUTS 3. līmeņa reģionā Südwestpfalz konstatēja vidējo IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) 52,3 % apmērā no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, savukārt Ludwigshafen am Rhein (Kreisfreie Stadt) tika reģistrēts rādītājs 215,3 % apmērā. Vācijas NUTS 3. līmeņa reģionos Regensburg, Schweinfurt, Wolfsburg, Düsseldorf un Koblenz (visi ietilpst Kreisfreie Städte) konstatēja vidējo IKP uz iedzīvotāju, kas vairāk nekā divreiz pārsniedza to NUTS 2. līmeņa reģionu vidējos rādītājus, kuros tie ietilpa, proti, attiecīgi Oberpfalz, Unterfranken, Braunschweig, Düsseldorf un Koblenz rādītājus. Līdzīgi NUTS 3. līmeņa reģionā Oost-Groningen Nīderlandē tika reģistrēts vidējais IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) 72,8 % apmērā no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, kas bija mazāk nekā puse no līmeņa (170 %), kuru reģistrēja Groningen (NUTS 2. līmeņa reģions) kopumā.

Lielas reģionālās atšķirības valstīs

Raksta 2. kartē ir aplūkoti gadījumi, kad starp NUTS 3. līmeņa reģioniem vienā un tajā pašā NUTS 2. līmeņa reģionā pastāv lielas atšķirības IKP uz iedzīvotāju rādītājos. Savukārt 1. attēlā sniegta analīze par būtiskām reģionālajām atšķirībām valstīs. Ņemiet vērā, ka Kiprai un Luksemburgai ir tikai viens NUTS 3. līmeņa reģions.

Augstākais reģionālais vidējais IKP uz iedzīvotāju 2009. gadā bija zemāks par divkāršotu zemāko līmeni Dānijā, Maltā un Zviedrijā, savukārt pārējās 1. attēlā norādītajās valstīs atšķirība bija lielāka, pārsniedzot 5 pret 1 faktoru Vācijā, Francijā, Polijā un Rumānijā un sasniedzot 10,5 pret 1 faktoru Apvienotajā Karalistē.

Daudzās dalībvalstīs galvaspilsētas reģionā (NUTS 3. līmeņa reģionos) bija augstākais IKP uz iedzīvotāju (izsakot PSL). Šāda situācija bija vērojama Beļģijā, Bulgārijā, Čehijas Republikā, Dānijā, Igaunijā, Īrijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Polijā, Portugālē, Slovēnijā, Slovākijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē (ņemiet vērā, ka ir divi NUTS 3. līmeņa reģioni, kas veido Apvienotās Karalistes galvaspilsētu), kā arī Horvātijā un bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā. Tādējādi visās dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, galvaspilsētas reģionā bija augstākais IKP uz iedzīvotāju, izņemot Rumāniju, kur augstāko līmeni konstatēja reģionā, kurš atrodas galvaspilsētas reģiona apkārtnē. Līdzīga situācija vērojama Francijā, kur NUTS 3. līmeņa reģions ar augstāko vidējo IKP uz iedzīvotāju bija galvaspilsētas reģiona kaimiņreģions. Vācija bija vienīgā dalībvalsts, kurā NUTS 3. līmeņa galvaspilsētas reģionā vidējais IKP uz iedzīvotāju bija zemāks par valsts vidējo rādītāju.

Konverģence

Šā raksta 3. kartē ir parādīts, kādā mērā IKP uz iedzīvotāju ir mainījies laikposmā no 2000. līdz 2009. gadam salīdzinājumā ar ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju (izteikts procentpunktos no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja). Jānorāda, ka aplūkotais laikposms ietver vairākus gadus, kuros ES kopumā reģistrēja samērā spēcīgu izaugsmi, kam sekoja finanšu un ekonomikas krīzes sākums. Turklāt, tā kā analīzes pamatā ir salīdzinājums ar ES vidējo rādītāju, atsevišķa reģiona negatīvs rādītājs joprojām var atspoguļot faktisku izaugsmi, lai gan tā ir mazāka par vidējo rādītāju ES 27 dalībvalstīs, kur šajā laikposmā reģistrēja izaugsmi (pašreizējās cenās) 23 % apmērā. Analīzē ir salīdzināta situācija divu gadu gaitā un nav atspoguļotas atsevišķu gadu svārstības starp laikposma sākumu un beigām, bet ir aprakstīti kopējie rezultāti par šiem gadiem. Šis kopējais rezultāts var atspoguļot laikposmus, kad IKP uz iedzīvotāju izmaiņu rādītājs reģionā bija pozitīvs, (paplašināšanās) kopā ar laikposmiem, kad izmaiņu rādītājs bija negatīvs (sašaurināšanās).

Reģioni, kuri paplašinājās samērā strauji un kuru IKP uz iedzīvotāju paaugstinājās vairāk nekā par 10 procentpunktiem salīdzinājumā ar ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju, ir attēloti tumši violetā krāsā. Savukārt reģioni, kuros bija vērojami zemākie paplašināšanās rādītāji vai pat sašaurināšanās (kuros IKP uz iedzīvotāju samazinājās vairāk nekā par 10 procentpunktiem salīdzinājumā ar ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju), ir attēloti gaiši violetā krāsā.

Vairākos galvaspilsētu reģionos reģistrēja lielus pieaugumus, it sevišķi dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā. Augstākie izaugsmes rādītāji attiecībā pret ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju tika konstatēti Slovākijas (+69 procentpunkti), Rumānijas (+55), Bulgārijas (+38) un Čehijas Republikas (+36) galvaspilsētas reģionos, kam sekoja Grieķijas (+29) un Apvienotās Karalistes (+28) galvaspilsētas reģioni. Galvaspilsētas reģioni arī ieņēma divas pirmās vietas skalas otrajā galā, jo Beļģijas galvaspilsētas reģionā (Région de Bruxelles-Capitale/Brussels Hoofdstedelijk Gewest) reģistrēja 33 procentpunktu samazinājumu attiecībā pret ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju, kam sekoja Austrijas Wien reģions (-25 procentpunkti).

Karte parāda, ka šis tautsaimnieciskā snieguma rādītājs bija virs ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja ES dienvidrietumu un austrumu perifērajos apgabalos, it sevišķi reģionos Baltijas dalībvalstīs, Polijā, Čehijas Republikā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Grieķijā un Kipras austrumos, kā arī Spānijas rietumos. Izņemot Spāniju un Grieķiju, pārējās ES 15 dalībvalstis, kam bija viens reģions, kurā izaugsme bija augstāka par 10 procentpunktiem attiecībā pret ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju, ietvēra arī Luksemburgu, Nīderlandi, Portugāli, Somiju un Apvienoto Karalisti.

Laikposmā no 2000. līdz 2009. gadam ikviens reģions Bulgārijā, Čehijas Republikā, Polijā, Rumānijā, Slovēnijā un Slovākijā panāca IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) izaugsmi, kas bija augstāka par ES 27 dalībvalstu vidējo izaugsmes rādītāju. Tā tas bija arī Baltijas dalībvalstu, Kipras un Luksemburgas gadījumā, kam visām ir tikai viens NUTS 2. līmeņa reģions.

Savukārt visos reģionos Dānijā, Īrijā, Itālijā, Austrijā un Zviedrijā tika konstatēts mazāks IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) palielinājums nekā ES 27 dalībvalstu vidējais izaugsmes rādītājs. Tā tas bija arī Maltā (kas ir tikai viens reģions). Kopā bija 53 reģioni, kuros IKP uz iedzīvotāju par 10 vai vairāk procentpunktiem atpalika no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja, un neviens no tiem nebija dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā. Šādi reģioni galvenokārt bija Apvienotajā Karalistē (16 reģioni), Francijā un Itālijā (11 reģioni katrā), savukārt Zviedrijā bija 4 šādi reģioni, Beļģijā un Vācijā bija 3 šādi reģioni, un pa vienam šādam reģionam bija Dānijā, Grieķijā, Spānijā, Nīderlandē un Austrijā.

Konverģences vispārējais pieaugums ES

IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) reģionālo konverģenci var novērtēt dažādos veidos. Vienkāršākā pieeja ir augstākās un zemākās vērtības starpības noteikšana. Izmantojot šādu metodi, atklājas, ka atšķirība starp ES 27 dalībvalstu reģioniem samazinājās no 17,1 faktora 2000. gadā līdz 12,2 faktoram 2009. gadā, galvenokārt straujākas izaugsmes dēļ Bulgārijā un Rumānijā. Tomēr šajā pieejā izmanto tikai galējās vērtības un neņem vērā lielāko daļu reģionu. Reģionālo konverģenci vispusīgi ļauj novērtēt reģionālā IKP izkliede. Plašāka informācija par šo aprēķināšanas metodi ir sniegta turpmāk sadaļā Datu avoti un pieejamība. Šajā pieejā ņem vērā atšķirības starp IKP uz iedzīvotāju katrā NUTS 2. līmeņa reģionā un valsts vidējo rādītāju, kam piemēro reģiona iedzīvotāju skaita svērumu. Raksta 1. tabulā ir salīdzināti izkliedes rādītāji valstī (kas iegūti no NUTS 2. līmeņa reģionu datiem) 2000. gadā ar šiem rādītājiem 2009. gadā. Lielākajā daļā ES 15 dalībvalstu 2009. gadā bija zemāks izkliedes līmenis nekā dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, izņemot Slovēniju un Poliju. Turklāt dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, izkliedes līmenis vispārēji paaugstinājās laikposmā no 2000. līdz 2009. gadam. Vislielāko pieaugumu reģistrēja Bulgārijā, savukārt mazākos palielinājumus konstatēja Slovēnijā un Polijā. Tādēļ varētu secināt, ka ekonomikas uzlabošanās procesu, lai panāktu pārējo dalībvalstu līmeni, kā tika novērots daudzās no dalībvalstīm, kuras ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, papildināja pieaugošas reģionālās atšķirības.

Starp ES 15 dalībvalstīm situācija bija nevienlīdzīgāka. Grieķijā izkliedes līmenis būtiski pieauga, savukārt Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Īrijā un Portugālē tika konstatēti nelieli palielinājumi. Laikposmā no 2000. līdz 2009. gadam izkliedes līmenis pazeminājās Austrijā (Eurostat aplēses), Somijā, Spānijā, Itālijā (arī Eurostat aplēses), Vācijā, Beļģijā un Dānijā, savukārt Nīderlandē tas saglabājās nemainīgs (un zems).

Tomēr pieaugošā konverģence vairākās ES 15 dalībvalstīs un pieaugošā konverģence starp dalībvalstīm bija būtiskāka par pieaugošo izkliedi citās dalībvalstīs, tādējādi Eurostat aplēses liecina, ka kopumā ES 27 dalībvalstīs reģionālā konverģence palielinājās.

Datu, kas iegūti par 2000. un 2009. gadu, salīdzinājums atklāj, ka sešiem reģioniem izdevās no robežvērtības mazāk nekā 75 % apmērā, kas tika izmantota struktūrfondiem šajā laikposmā, sasniegt 75 % vai vairāk: Yugozapaden (Bulgārija), Voreio Aigaio (Grieķija), Andalucía (Spānija), Mazowieckie (Polija), Região Autónoma dos Açores (Portugāle) un Bucuresti – Ilfov (Rumānija). Šajos reģionos 2009. gadā dzīvoja 18,2 miljoni cilvēku jeb aptuveni 3,6 % no ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju skaita. Tomēr tajā pašā laikā IKP uz iedzīvotāju (kas izteikts PSL) West Wales un Valleys reģionos (Apvienotā Karaliste) samazinājās no 75 % no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja zem šīs robežvērtības, savukārt Itālijas dienvidu reģionā Puglia šā rādītāja līmenis samazinājās no līmeņa virs 75 % apmērā no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja līdz līmenim, kas zemāks par minēto robežvērtību.

Privāto mājsaimniecību ienākumi — 2008. gada rezultāti

Tirgus ekonomikā ar valsts pārdales mehānismiem izšķir divus ienākumu sadalījuma posmus. Primārais sadalījums attiecas uz privāto mājsaimniecību ienākumiem, kas gūti tieši no tirgus darījumiem, citiem vārdiem sakot, uz ražošanas un preču iegādes un pārdošanas faktoriem. Tas it sevišķi ietver ienākumus no apmaksātas nodarbinātības un pašnodarbinātības, kā arī ienākumus no procentiem, dividendēm un iznomāšanas. Procentus un nomas maksas reģistrē kā negatīvus posteņus, un visu šo darījumu bilanci sauc par privāto mājsaimniecību primārajiem ienākumiem.

Otrs jēdziens attiecas uz izmantojamiem ienākumiem, kas izriet no primārajiem ienākumiem, kuriem pieskaita visus sociālos pabalstus un monetāros pārvedumus (no valsts pārdales) un atņem ienākumu un īpašuma nodokļus, kā arī sociālās iemaksas un līdzīgus pārskaitījumus, tādējādi tas atspoguļo „faktiskos” ienākumus, ko cilvēki var iztērēt vai uzkrāt.

Šā raksta 4. kartē sniegts pārskats par primārajiem ienākumiem uz iedzīvotāju NUTS 2. līmeņa reģionos 24 dalībvalstīs. Atšķirībā no IKP nav pieejami dati par mājsaimniecību ienākumiem NUTS 3. līmeņa reģionos. Vidējie primārie ienākumi uz iedzīvotāju ES 27 dalībvalstīs 2008. gadā bija PSPL 17 200. Primārie ienākumi bija no augsta PSPL 36 800 apmērā uz iedzīvotāju Inner London (Apvienotā Karaliste) līdz PSPL 3 600 apmērā Severozapaden (Bulgārija), kas ir 10,2–1 faktors.

Viena no izteiktākajām iezīmēm 4. kartē ir samērā augstais ienākumu līmenis uz iedzīvotāju, kas reģistrēts reģionos galvaspilsētu tuvumā. Augstākais ienākumu līmenis uz iedzīvotāju Čehijas Republikā, Dānijā, Īrijā, Grieķijā, Francijā, Ungārija, Polijā, Portugālē, Rumānijā, Slovēnijā, Slovākijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē tika reģistrēts NUTS 2. līmeņa reģionā, kas ietver galvaspilsētu. Ņemiet vērā, ka sešām citām dalībvalstīm NUTS 2. līmeņa reģionu līmenī nav pieejams nekāds reģionālais sadalījums. Lisboa (Portugāle) un Berlin (Vācija) bija vienīgie reģioni ES 15 dalībvalstīs, kuri ietver galvaspilsētu un kuros reģistrētie primārie ienākumi uz iedzīvotāju bija zemāki par ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju, savukārt Bratislavský kraj (Slovākija) bija vienīgais galvaspilsētas reģions dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā, kurā reģistrētie primārie ienākumi uz iedzīvotāju bija augstāki par ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju.

Starp 51 NUTS 2. līmeņa reģionu, kuros reģistrēja primāros ienākumus uz iedzīvotāju, kas 2008. gadā vairāk nekā par 25 % pārsniedza ES 27 dalībvalstu vidējo rādītāju, 19 atradās Vācijā, pa 7 reģioniem Itālijā un Apvienotajā Karalistē, 6 reģioni Austrijā, 4 reģioni Beļģijā, pa 3 reģioniem Spānijā un Nīderlandē, kā arī pa 1 reģionam Francijā un Zviedrijā. Augsti vidējie ienākumi uz iedzīvotāju tika reģistrēti visā Austrijā, Dienvidanglijā un Skotijas ziemeļaustrumos Apvienotajā Karalistē, kā arī Spānijas ziemeļaustrumos. Turklāt Itālijā izteikti atšķīrās ziemeļu un dienvidu rādītāji (augstāki ienākumi tika reģistrēti ziemeļos), savukārt Vācijā un Nīderlandē izteikti atšķīrās austrumu un rietumu rādītāji (augstāki ienākumi tika reģistrēti rietumos).

Divdesmit astoņos NUTS 2. līmeņa reģionos reģistrēja primāros ienākumus uz iedzīvotāju, kas atbilda 50 % vai mazāk no ES 27 dalībvalstu vidējā rādītāja. Visi šie reģioni atradās dalībvalstīs, kas ES pievienojās 2004. vai 2007. gadā. Desmit atradās Polijā, septiņi Rumānijā (visi, izņemot galvaspilsētas reģionu Bucuresti – Ilfov), seši Bulgārijā (visi Bulgārijas reģioni), četri Ungārijā un viens Slovākijā.

ES 27 dalībvalstu primārie ienākumi valsts intervences rezultātā tika samazināti par 13,3 % (pārdalīšana), tādēļ 2008. gadā vidējie izmantojamie ienākumi bija PSPL 14 900 apmērā uz iedzīvotāju. Inner London (PSPL 26 600 apmērā uz iedzīvotāju) bija augstākais izmantojamo ienākumu līmenis uz iedzīvotāju (kā tas bija arī primāro ienākumu gadījumā), savukārt Severozapaden (Bulgārija) tika reģistrēts zemākais līmenis (PSPL 3 800 apmērā). Tādējādi atšķirība starp augstāko un zemāko reģionālo līmeni bija 6,9–1 (salīdzinājumā ar 10,2–1 primārajiem ienākumiem).

Primāro ienākumu un izmantojamo ienākumu salīdzinājums parāda līdzsvarojošo ietekmi, kāda parasti ir valsts intervencei. Pārdalīšana nozīmēja ievērojami augstākus relatīvos ienākumus Itālijas dienvidos, Spānijas rietumos un Apvienotās Karalistes rietumos, kā arī Bulgārijas, Vācijas, Ungārijas, Polijas un Rumānijas austrumu reģionos. Lai gan lielākā daļa NUTS 2. līmeņa reģionu ziņoja, ka izmantojamie ienākumi uz iedzīvotāju tajos bija mazāki par primārajiem ienākumiem uz iedzīvotāju, bija 30 reģioni, kas guva ieguvumus no sociālajiem pabalstiem un citiem pārvedumiem tādā mērā, ka to izmantojamie ienākumi uz iedzīvotāju bija augstāki. Septiņi no šādiem reģioniem bija Polijā, pa pieciem Portugālē un Rumānijā, pa četriem Grieķijā un Apvienotajā Karalistē, trīs Bulgārijā un pa vienam Vācijā un Itālijā.

Raksta 2. attēlā ir parādītas izmantojamo ienākumu uz iedzīvotāju atšķirības ES dalībvalstīs 2008. gadā un Norvēģijā 2007. gadā. Lielākā daļa galvaspilsētu reģionu ziņoja par augstāko izmantojamo ienākumu uz iedzīvotāju līmeni starp visiem valsts reģioniem. Tā tas bija 14 dalībvalstīs no 21 dalībvalsts, kam ir vairāk par vienu NUTS 2 līmeņa reģionu. Starp pārējām septiņām dalībvalstīm ar vairākiem reģioniem (Beļģija, Vācija, Spānija, Itālija, Nīderlande, Austrija un Somija) izmantojamie ienākumi uz iedzīvotāju galvaspilsētas reģionā parasti bija augstāki par valsts vidējo rādītāju, tomēr tas tā nebija Région de Bruxelles-Capitale/Brussels Hoofdstedelijk Gewest (Beļģija) vai Berlin (Vācija) gadījumā.

Izmantojamie ienākumi uz iedzīvotāju bija 2,5 reizes augstāki Bucuresti – Ilfov nekā Rumānijas Nord-Est reģionā, kas ir lielākā atšķirība starp vienas valsts reģioniem. Samērā plašs izmantojamo ienākumu uz iedzīvotāju līmeņu diapazons tika arī konstatēts starp Francijas, Grieķijas, Apvienotās Karalistes un Slovākijas reģioniem ar augstākajiem un zemākajiem līmeņiem. Savukārt izmantojamo ienākumu uz iedzīvotāju līmenis bija samērā vienmērīgs Dānijā (kur augstākie vidējie reģionālie ienākumi bija par 1,08 reizēm augstāki par zemāko ienākumu līmeni), Austrijā (1,09), Slovēnijā (1,16) un Īrijā (1,17).

Datu avoti un pieejamība

Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēma (ESA) nodrošina metodiku, ko piemēro reģionālajiem kontiem ES. ESA95 pilnībā atbilst pasaules mēroga nacionālo kontu pamatnostādnēm, proti, 1993. gada nacionālo kontu sistēmai (1993 SNA). Pēc starptautiskas vienošanās par SNA atjaunināto redakciju 2008. gadā pašlaik tiek pārskatīta arī ESA.

IKP ir nacionālo kontu galvenais rādītājs, kas sniedz kopsavilkumu par valsts vai reģiona ekonomisko situāciju. To var aprēķināt, izmantojot dažādas pieejas: izlaides pieeju, izdevumu pieeju un ienākumu pieeju.

Reģionālie dati par privāto mājsaimniecību ienākumu kategorijām tiek apkopoti NUTS 2. līmeņa reģionālo kontu vajadzībām. Dati par privāto mājsaimniecību ienākumiem 2008. gadā Bulgārijā (un tādējādi arī ES 27 dalībvalstīs) ir aplēses.

To vietu salīdzinājums, kur cilvēki strādā un kur dzīvo

Ekonomikas izlaides līmeņa reģionālo salīdzinājumu var veikt, salīdzinot reģionālo IKP ar attiecīgā reģiona iedzīvotāju skaitu. Un šajā saistībā ir būtiski nošķirt darba vietu no dzīvesvietas. IKP mēra ekonomikas izlaidi, kas sasniegta valsts vai reģiona robežās, neatkarīgi no tā, vai tas attiecināms uz nodarbinātām personām, kuras ir rezidenti vai nerezidenti. Tādējādi reģionālā IKP uz iedzīvotāju pamatā ir skaitītājs, kas atspoguļo darba vietu (reģionā iegūto IKP) un ko dala ar saucēju, kura vērtība atspoguļo dzīvesvietu (reģiona iedzīvotāju skaitu). Šis ierobežojums ir īpaši svarīgs, ja reģionā regulāri iebrauc vai no tā regulāri izbrauc neto darba ņēmēji. Apgabaliem, kam raksturīgs liels skaits regulāri iebraucošu darba ņēmēju, nereti ir ārkārtīgi augsts reģionālais IKP uz iedzīvotāju (salīdzinājumā ar apkārtējiem reģioniem). Tā tas it sevišķi ir tādu ekonomikas centru gadījumā kā London reģioni (Apvienotā Karaliste), Wien (Austrija), Hamburg (Vācija), Praha (Čehijas Republika) vai Luksemburga. Šīs anomālijas dēļ augsti IKP uz iedzīvotāju līmeņi, kas reģistrēti dažos reģionos ar regulāri iebraucošiem neto darba ņēmējiem, ne vienmēr nozīmē atbilstīgi augstus to cilvēku ienākumu līmeņus, kuri dzīvo tajā pašā reģionā.

Savukārt privāto mājsaimniecību ienākumi neatkarīgi no tā, vai to pamatā ir primārie vai izmantojamie ienākumi, atspoguļo reģiona dzīvojošo cilvēku ienākumus. Tādējādi privāto mājsaimniecību ienākumus var tieši salīdzināt ar tā paša reģiona iedzīvotāju skaitu. Papildus darba ņēmēju regulārai iebraukšanai un izbraukšanai arī citi faktori var izraisīt to, ka ienākumu reģionālais sadalījums neatbilst IKP sadalījumam. Šādi faktori ietver ienākumus no nomas, procentiem vai dividendēm, ko saņem konkrēta reģiona iedzīvotāji, bet ko maksā citu reģionu iedzīvotāji.

Pirktspējas paritāte

Reģionālo IKP aprēķina attiecīgā reģiona (un attiecīgās valsts) vietējā valūtā. IKP var konvertēt vienotā valūtā, lai to būtu vieglāk salīdzināt, piemēram, euro vai dolāros.

Valūtas maiņas kursi atspoguļo daudzus faktorus, kas saistīti ar piedāvājumu un pieprasījumu valūtas tirgos, piemēram, starptautiskā tirdzniecību, inflācijas prognozes un procentu likmju diferenciāļus. Tomēr valūtas maiņas kursi neatspoguļo visas cenu līmeņu atšķirības starp valstīm. Lai to kompensētu, IKP var, izmantojot pārrēķina koeficientus, ko sauc par pirktspējas paritātēm (PPP), konvertēt mākslīgā vienotā valūtā, kuru sauc par pirktspējas līmeni (PSL). Tas ļauj salīdzināt dažādu valstu valūtu pirktspēju. Pat tādā valūtas savienībā kā eurozona vienotā valūta joprojām saistīta ar atšķirīgu pirktspēju valstīs atkarībā no cenu līmeņiem tajās. Kopumā ņemot, pirktspējas līmeņu izmantošana uz euro balstītu rādītāju vietā parasti nodrošina līdzsvarojošu ietekmi, jo reģionos ar ļoti augstu IKP uz iedzīvotāju, izsakot euro, parasti ir arī samērā augsti cenu līmeņi (piemēram, dzīves dārdzība Paris vai London centrā parasti ir augstāka nekā dzīves dārdzība Francijas vai Apvienotās Karalistes lauku apgabalos).

IKP uz iedzīvotāju aprēķināšana, pamatojoties uz pirktspējas līmeņiem, nevis euro rādītājiem, var radīt būtiskas atšķirības reģionu sarindošanā. Piemēram, 2009. gadā Zviedrijas reģionā Östra Mellansverige reģistrēja IKP uz iedzīvotāju EUR 26 600 apmērā, kas nozīmēja, ka tas ierindojās pirms Itālijas reģiona Marche, kur IKP uz iedzīvotāju bija EUR 25 600. Tomēr, izsakot to PSL, Marche ar PSL 24 600 uz iedzīvotāju ierindojās pirms Östra Mellansverige ar PSL 23 800 apmērā.

Reģionālā IKP uz iedzīvotāju izkliede

Kopš 2007. gada Eurostat ir aprēķinājis atvasinātu rādītāju, kas rezumē IKP uz iedzīvotāju atšķirības starp vienas valsts reģioniem. Reģionālā IKP NUTS 2. līmeņa reģionos izkliedi „D” definē kā absolūto atšķirību summu starp reģionālo un valsts IKP uz iedzīvotāju, kam piemēro svērumu saskaņā ar iedzīvotāju reģionālo daļu un ko izsaka kā procentuālo īpatsvaru no valsts IKP uz iedzīvotāju.

Dispersion of regional GDP per inhabitant RYB2012.png

Iepriekš izklāstītajā vienādojumā:

y_i ir reģionālais IKP uz iedzīvotāju reģionā i;
Y ir IKP uz iedzīvotāju valsts vidējais rādītājs;
p_i ir reģiona i iedzīvotāju skaits;
P ir valsts iedzīvotāju skaits;
n ir reģionu skaits attiecīgajā valstī.

Šā izkliedes rādītāja vērtība ir nulle, ja reģionālā IKP uz iedzīvotāju vērtības ir identiskas visos valsts reģionos. Izkliedes līmenis palielināsies un pārējie rādītāji būs vienlīdzīgi, ja pieaugs IKP uz iedzīvotāju atšķirības starp reģioniem. Vērtība 30 % apmērā nozīmē, ka katrā reģionā IKP uz iedzīvotāju, kam piemēro reģiona iedzīvotāju skaita svērumu, no valsts rādītāja atšķiras vidēji par 30 %.

Konteksts

Ekonomikas attīstību parasti izsaka kā IKP, ko reģionālā kontekstā var izmantot, lai noteiktu makroekonomikas darbības un izaugsmes apmēru, kā arī izmantot par pamatu reģionu salīdzinājumam. IKP ir arī svarīgs rādītājs politikas perspektīvā, jo tas ir ļoti būtisks faktors, lai noteiktu, kādā mērā katrai dalībvalstij ir jāiegulda ES budžetā, savukārt trīs gadu vidējos IKP rādītājus izmanto, lai izlemtu, kuriem reģioniem jābūt atbilstīgiem saņemt atbalstu no ES struktūrfondu programmas.

IKP arī uzskata par vispārējā dzīves standarta rādītāju. Tomēr tas un tā mērķis nenodrošina, ka uz to varētu paļauties un to varētu izmantot politikas debatēm par visiem jautājumiem. IKP, piemēram, nemēra vides ilgtspēju vai sociālo iekļaušanu, un šie ierobežojumi ir jāņem vērā, izmantojot IKP analīzes vajadzībām. Patiešām aizvien vairāk tiek atzīts, ka IKP vienu pašu nevajadzētu izmantot ekonomikas, sociālo un vides prioritāšu noteikšanai.

Vairākās starptautiskās iniciatīvās uzmanība ir koncentrēta uz šo jautājumu, un 2009. gada augustā Eiropas Komisija pieņēma paziņojumu ‘„IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (COM galīgā redakcija 433/2009), kurā ir izklāstītas dažādas darbības, lai uzlabotu un papildinātu IKP pasākumus. Eiropas Komisija atzīmēja, ka ir skaidrs, ka IKP jāpapildina ar statistiku, kurā iekļauti ekonomikas, sociālās jomas un vides aspekti, kas ir vitāli svarīgi cilvēku labklājībai. Paziņojumā ierosināja piecas darbības, lai labāk varētu novērtēt progresu mainīgā pasaulē.

1. darbība. Papildināt IKP ar vides un sociālajiem rādītājiem (visaptverošs vides indekss, dzīves kvalitāte un labklājība).
2. darbība. Gandrīz reāllaika informācija lēmumu pieņemšanai (aktuālāki vides un sociālie rādītāji).
3. darbība. Precīzāka ziņošana par sadalījumu un atšķirībām.
4. darbība. Eiropas ilgtspējīgas attīstības progresa rādītāja izstrāde (ko koordinē Vides ģenerāldirektorāts).
5. darbība. Vides un sociālo jautājumu iekļaušana nacionālajos kontos.