Archive:Algas un darbaspēka izmaksas

Dati iegūti 2020. gada aprīlī.

Raksta atjauninājums plānots 2021. gada jūlijā.

This Statistics Explained article has been archived on 21 December 2020.

Highlights

ES 27 dalībvalstīs vidējās darbaspēka izmaksas stundā 2019. gadā bija 27,4 EUR — no 6,00 EUR Bulgārijā līdz 44,70 EUR Dānijā.

ES 27 dalībvalstīs nekoriģētā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība 2018. gadā bija 14,8 % — no 3,0 % Rumānijā līdz 22,7 % Igaunijā.

ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā atsevišķa darba ņēmēja, kuram nav bērnu, gada neto izpeļņa bija vidēji 23 600 EUR — no 6000 EUR Bulgārijā līdz 42 600 EUR Luksemburgā.

ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā strādājoša pāra, kam ir divi bērni, gada neto izpeļņa bija vidēji 50 500 EUR — no 12 100 EUR Bulgārijā līdz 94 600 EUR Luksemburgā.

Aplēstās darbaspēka izmaksas stundā, 2019. gads

Šajā rakstā ir izklāstīti, salīdzināti un pretstatīti dati par algām un darbaspēka izmaksām (darba devēju izdevumiem par personālu) Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, Apvienotajā Karalistē, kā arī ES kandidātvalstīs un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs.

Darbaspēkam ir ļoti liela nozīme ekonomikas darbībā. No uzņēmēju viedokļa ar to saprot izmaksas (darbaspēka izmaksas), kuras ietver ne tikai darbiniekiem izmaksātās darba algas, bet arī ar algu nesaistītās izmaksas — galvenokārt darba devēja maksājamās sociālā nodrošinājuma iemaksas. Tādējādi darbaspēja izmaksas ir būtisks uzņēmumu konkurētspējas faktors, lai gan to ietekmē arī kapitāla izmaksas (piemēram, aizdevumu procenti un dividendes no ieguldījumiem kapitālā), kā arī ar cenām nesaistīti faktori, piemēram, uzņēmējdarbības kompetence, prasmes un darba ražīgums, kā arī inovācija un zīmola/produkta pozicionēšana tirgū.

Full article

Darbaspēka izmaksu komponenti

Attiecībā uz darbiniekiem — par viņu darbu saņemtā atlīdzība, kuru parasti dēvē par darba algu vai izpeļņu, visbiežāk ir viņu galvenais ienākumu avots, un tādējādi tai ir būtiska ietekme uz viņu spēju tērēt vai veidot ietaupījumus. Bruto darba alga /izpeļņa ietver sociālā nodrošinājuma iemaksas, ko maksā darbinieks, savukārt neto izpeļņu aprēķina, atskaitot šīs iemaksas un visas summas, kuras jāmaksā valstij, piemēram, ienākuma nodokļi. Tā kā nodokļu summa parasti ir atkarīga no mājsaimniecības stāvokļa tās ienākumu un sastāva ziņā, neto izpeļņu aprēķina attiecībā uz vairākiem tipiskākajiem mājsaimniecību stāvokļiem.

1. shēmā ir sniegts pārskats par saistību starp neto izpeļņu, bruto izpeļņu /algām un darbaspēka izmaksām.

1. shēma. Darbaspēka izmaksu komponenti

Darbaspēka izmaksas

Saskaņā ar aplēsēm vidējās darbaspēka izmaksas stundā 2019. gadā bija 27,7 EUR ES 27 dalībvalstīs un 31,4 EUR eurozonā (EZ 19 dalībvalstīs). Tomēr šī vidējā aplēse neparāda būtiskās atšķirības ES dalībvalstu starpā — tajās darbaspēka izmaksas stundā ir diapazonā no 6,0 EUR Bulgārijā līdz 44,7 EUR Dānijā (sk. 1. diagrammu); Norvēģijā šī vidējā aplēse bija vēl augstāka (50,2 EUR).

1. diagramma. Aplēstās darbaspēka izmaksas stundā, 2019. gads
(EUR)
Avots: Eurostat (lc_lci_lev)

Darbaspēka izmaksās ietilpst izmaksas par darba algām un ar algu nesaistītās izmaksas, piemēram, darba devēju veiktās sociālā nodrošinājuma iemaksas. Ar algu nesaistīto izmaksu īpatsvars kopējās darbaspēka izmaksās visās ekonomikas nozarēs kopumā 2019. gadā bija 25,1 % ES 27 dalībvalstīs un 25,6 % eurozonā. Ar algu nesaistīto darba izmaksu īpatsvars būtiski atšķīrās arī starp ES dalībvalstīm — augstākais ar algu nesaistīto izmaksu īpatsvars reģistrēts Francijā (32,9 %), Zviedrijā (32,2 %) un Itālijā (28,8 %), savukārt zemākais šo izmaksu īpatsvars reģistrēts Luksemburgā (11,0 %), Maltā (5,9 %) un Lietuvā (5,3 %).

Bruto algas/izpeļņa

Vidējā izpeļņa

Bruto izpeļņa veido lielāko daļu no darbaspēka izmaksām. 2014. gadā augstākā vidējā stundas bruto izpeļņa (izteikta eiro) tika reģistrēta Dānijā (25,52 EUR), Īrijā (20,16 EUR) un Zviedrijā (18,46 EUR). Savukārt zemākā vidējā stundas bruto izpeļņa (izteikta eiro) tika reģistrēta Lietuvā (3,11 EUR), Rumānijā (2,03 EUR) un Bulgārijā (1,67 EUR). Citiem vārdiem sakot, ES 27 dalībvalstīs augstākā vidējā stundas bruto izpeļņa, izteikta eiro, bija 15 reizes lielāka par zemāko izpeļņu; koriģējot šo rādītāju atbilstīgi cenu līmeņiem (to izsakot pirktspējas līmenī (PSL)), augstākā vidējā bruto izpeļņa stundā bija piecas reizes lielāka nekā zemākā vidējā bruto izpeļņa stundā, un arī šajā ziņā Dānijai un Bulgārijai bija attiecīgi augstākais un zemākais rādītājs.

2. diagramma. Vidējā bruto izpeļņa stundā visiem darbiniekiem
(izņemot mācekļus), 2014. gads
Avots: Eurostat (earn_ses_pub2s)

Zema atalgojuma saņēmēji

Zema atalgojuma saņēmēji ir darbinieki, kuri saņem divas trešdaļas vai vēl mazāk no vidējās bruto izpeļņas stundā konkrētajā valstī. ES 28 dalībvalstīs (ieskaitot Apvienoto Karalisti; datu par ES 27 dalībvalstīm nav) 2014. gadā 17,2 % darbinieku bija zema atalgojuma saņēmēji, savukārt eurozonā viņu īpatsvars bija 15,9 %. Zema atalgojuma saņēmēju īpatsvars ES 27 dalībvalstīs 2014. gadā būtiski atšķīrās — vislielākais šādu darbinieku īpatsvars bija Latvijā (25,5 %), Rumānijā (24,4 %) un Lietuvā (24,0 %). Savukārt valstis, kurās zema atalgojuma saņēmēju īpatsvars nepārsniedza 10 % darbinieku, bija Itālija (9,4 %), Francija (8,8 %), Dānija (8,6 %), Somija (5,3 %), Beļģija (3,8 %) un Zviedrija (2,6 %).

3. diagramma. Zema atalgojuma saņēmēji — darbinieki
(izņemot mācekļus), kuru ienākumi ir divas trešdaļas vai mazāk no vidējās bruto izpeļņas stundā, 2014. gads
(% no darbiniekiem)
Avots: Eurostat (earn_ses_pub1s)

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība

Nekoriģēta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība ir svarīgs rādītājs, ar kuru var novērtēt vīriešu un sieviešu vidējās izpeļņas atšķirības ES. 2018. gadā ES 27 dalībvalstīs kopumā sievietes saņēma vidēji par 14,8 % mazāku darba samaksu nekā vīrieši, savukārt eurozonā šī atšķirība bija 15,9 %. Lielākā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība tika konstatēta Igaunijā (22,7 %), Vācijā (20,9 %) un Čehijā (20,1 %). Mazākā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība bija Itālijā (5,0 %; 2017. gada dati), Luksemburgā (4,6 %) un Rumānijā (3,0 %). Sk. 4. diagrammu.

4. diagramma. Nekoriģēta vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība, 2018. gads
(atšķirība starp strādājošu vīriešu un sieviešu vidējo bruto izpeļņu stundā, izteikta procentos no vīriešu bruto izpeļņas)
Avots: Eurostat (earn_gr_gpgr2)

Šīs vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības var veicināt dažādi faktori, piemēram, atšķirīgs ekonomiski aktīvā darbaspēka līmenis, atšķirības starp profesijām un darbības jomām, kurās vērojams vīriešu vai sieviešu darbaspēka pārsvars, atšķirīga vīriešu un sieviešu iesaiste nepilna laika darbā, kā arī privāto un valsts iestāžu personāla nodaļu attieksme pret karjeras attīstību un neapmaksātu atvaļinājumu un/vai grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu / vecāku atvaļinājumu. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības varētu vismaz daļēji skaidrot ar vairākiem to pamatā esošiem faktoriem, piemēram, nozaru un darba tirgus segregāciju, izglītību un mācībām, informētību un pārredzamību, kā arī tiešu diskrimināciju. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības atspoguļo arī citas nevienlīdzības, jo īpaši ģimenes pienākumu nesamērīgi lielo daļu, ko uzņemas sievietes, un ar to saistītās grūtības apvienot darbu un privāto dzīvi. Daudz sieviešu strādā nepilna darba laika darbu vai ir noslēgušas netipiskus darba līgumus. Lai gan tas ļauj viņām palikt darba tirgū un vienlaikus veikt ģimenes pienākumus, tas var negatīvi ietekmēt viņu darba samaksu, karjeras attīstību, iespēju tikt paaugstinātām amatā un pensiju.

Neto izpeļņa un nodokļu slogs

Visu datu pamatā ir plaši atzīts ESAO modelis, saskaņā ar kuru skaitļus iegūst no valsts avotiem (plašāka informācija par šo modeli atrodama vietnē OECD - Benefits and wages (angļu valodā)).

Neto izpeļņa

Informācija par neto izpeļņu papildina bruto izpeļņas datus ar datiem par izmantojamo ienākumu, t. i., ienākumu summu, kura atliek, kad no bruto ienākumiem ir atskaitīti ienākuma nodokļi un darbinieku sociālā nodrošinājuma iemaksas un — ja mājsaimniecībā ir bērni — tiem ir pieskaitīti ģimenes pabalsti (naudas pārvedumi, ko izmaksā par apgādībā esošiem bērniem).

2019. gadā neto izpeļņa vienai personai, kura saņem 100 % no uzņēmējdarbības ekonomikā nodarbinātas personas, kurai nav bērnu, vidējās izpeļņas, bija diapazonā no 42 584 EUR Luksemburgā līdz 6030 EUR Bulgārijā. Šajās divās ES dalībvalstīs tika reģistrēta arī attiecīgi augstākā (57 175 EUR) un zemākā (6603 EUR) vidējā neto izpeļņa precētam pārim ar vienu pelnītāju un diviem bērniem (sk. 5. diagrammu).

5. diagramma. Gada neto izpeļņa, 2019. gads
(EUR)
Avots: Eurostat (earn_nt_net)

Luksemburgā tika reģistrēts augstākais gada neto izpeļņas rādītājs attiecībā uz gadījumu, kad strādā abi laulātie (abi saņem vidējo strādājošā izpeļņu), — 94 638 EUR pāriem ar diviem bērniem un 87 024 EUR pāriem bez bērniem. Zemākā neto izpeļņa reģistrēta Bulgārijā: 12 102 EUR pāriem ar diviem bērniem un mazliet mazāk — 12 061 EUR — pāriem bez bērniem.

Nodokļu slogs

Nodokļu likmju rādītāji (nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās, bezdarba slazds un zema atalgojuma slazds) tiek izmantoti, lai pārraudzītu darba pievilcīgumu. 6. diagrammā tie ir norādīti attiecībā uz zema atalgojuma saņēmēju, kurš nopelna divas trešdaļas (precīzāk, 67 %) no uzņēmējdarbības ekonomikā nodarbinātas personas vidējās izpeļņas (NACE 2. red., B–N sadaļa) un kurš ir neprecēta persona bez bērniem.

Pirmais rādītājs, proti, nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās, ļauj novērtēt nodokļu slogu un sociālā nodrošinājuma iemaksas attiecībā pret darbaspēka izmaksām. Šis īpatsvars ir definēts kā bruto algai piemērojamais ienākuma nodoklis kopā ar darbinieka un darba devēja veiktajām sociālā nodrošinājuma iemaksām, un to izsaka procentos no kopējām darbaspēka izmaksām. Nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā bija 39,5 % (eurozonā — 40,1 %). Augstākais nodokļu īpatsvars darbaspēka izmaksās zema atalgojuma saņēmējiem 2019. gadā tika reģistrēts Beļģijā (45,4 %), Vācijā (45,2 %) un Ungārijā (44,6 %), bet zemākais — Maltā (27,4 %), Īrijā (24,6 %) un Kiprā (18,1 %).

6. diagramma. Nodokļu likmju rādītāji attiecībā uz zema atalgojuma saņēmējiem — neprecētām personām bez bērniem, 2019. gads
(%)
Avots: Eurostat (earn_nt_taxwedge), (earn_nt_unemtrp) un (earn_nt_lowwtrp)

Otrais rādītājs, proti, bezdarba slazda rādītājs, ļauj novērtēt bruto izpeļņas palielinājuma īpatsvaru (izteiktu procentos), kas tiek atskaitīts, iekasējot augstākus nodokļus un darbinieku sociālā nodrošinājuma iemaksas un pārtraucot izmaksāt bezdarbnieka un citus pabalstus, kad bezdarbnieks atgriežas darba tirgū. 2019. gadā bezdarba slazda rādītājs ES 27 dalībvalstīs bija 74,4 % (eurozonā — 74,5 %). Augstākie rādītāji tika reģistrēti Beļģijā (93,1 %), Luksemburgā (90,9 %) un Dānijā (88,9 %), zemākie — Slovākijā (46,4 %), Grieķijā (34,6 %) un Igaunijā (32,2 %).

Trešais rādītājs, proti, zema atalgojuma slazda rādītājs, novērtē bruto izpeļņas palielinājuma īpatsvaru (izteiktu procentos), kas tiek atskaitīts, gan iekasējot ienākuma nodokļus un darbinieka sociālā nodrošinājuma iemaksas, gan pārtraucot izmaksāt pabalstus, kad bruto izpeļņa palielinās no 33 % līdz 67 % no darba ņēmēja vidējās izpeļņas. ES 27 dalībvalstīs 2019. gadā zema atalgojuma slazda rādītājs bija 39,3 % (eurozonā — 41,1 %). Augstākie rādītāji atkal bija Beļģijā (60,4 %), Luksemburgā (50,6 %) un Dānijā (50,2 %), bet zemākie — Bulgārijā (22,4 %), Igaunijā (21,0 %) un Kiprā (8,3 %).

Tabulu un grafiku izejas dati

Algas un darbaspēka izmaksas: tabulas un diagrammas (angļu valodā)