Statistics Explained

Archive:No lauka līdz galdam — statistikas apskats


Dati iegūti 2020. gada aprīlī.

Rakstu plānots atjaunināt 2022. gada jūlijā.


This Statistics Explained article has been archived on 28 July 2021.


Highlights

ES 10,3 miljoni lauku saimniecību apsaimnieko 156,7 miljonus hektāru zemes.

Pārtiku un dzērienus ES ražo aptuveni 280 000 uzņēmumu.

Aptuveni 920 000 uzņēmumu ES ir pārtikas un dzērienu vairumtirgotāji un mazumtirgotāji.

Pārtikas piegādes ķēdes struktūra, izraudzīti rādītāji, ES 27 dalībvalstis, 2017. gads,
(%).
Avots: Eurostat


Šajā rakstā sniegta statistiska informācija par dažādiem posmiem, kā no izejvielu ieguves lauku saimniecībās un jūrā līdz pārstrādei un pēc tam izplatīšanai pārtika un dzērieni nonāk līdz mūsu galdam. Attēlā redzami pārtikas ražošanas ķēdes galvenie posmi, kas visciešāk saistīti ar Eiropas Savienības ilgāka termiņa stratēģiju “No lauka līdz galdam”.

Informācija par ražošanas ķēdes “no lauka līdz galdam” četriem galvenajiem posmiem ir vienkāršota, lai sniegtu vispārēju pārskatu, un uzsvars likts uz pārtikas ražošanas ķēdes galvenajiem posmiem, kas saistīti ar stratēģiju “No lauka līdz galdam”. Šajā rakstā nav apskatītas nozīmīgas augšupējas darbības un uzņēmumi, kas ir ļoti nozīmīgi lauku saimniecībām, — cita starpā tie ir lauksaimniecības darbarīku, iekārtu un tādu ražošanas resursu kā barība, mēslošanas līdzekļi un pesticīdi ražotāji un piegādātāji.

Analīzē uzsvērta arī pārtikas ražošanas ķēdes neaizsargātība pret traucējumiem, piemēram, tādiem, ko radīja Covid-19 pandēmija. Produktu savākšanai un piegādei dažādos posmos ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu ķēdes funkcionēšanu kopumā. Traucējumi var rasties vienā vai visos ķēdes posmos, un tie var būt šādi: sezonālo darbinieku trūkums ražas laikā, traucējumi transporta tīklā, kas nodrošina piegādes no lauku saimniecībām līdz pārstrādātājiem (tostarp kautuvēm un pienotavām) vai no ražotājiem līdz mazumtirgotājiem, kā arī restorānu un bāru slēgšana. Covid-19 pandēmijas ietekme ir pārāk plašs jautājums, lai to varētu apskatīt šajā rakstā, tādēļ pandēmijas ietekmei uz konkrētām jomām būs veltīti atsevišķi ziņu raksti.

Full article

Ražošana lauku saimniecībās

Lauksaimniecība ir darbība, kuras mērķis ir audzēt kultūras un mājlopus. Tās pamatā ir dažādas dabiskas un bioloģiskas norises, kas īpaši saistītas ar augsni. Tās uzdevums ir nodrošināt svarīgākās primārās sastāvdaļas ēdienam, ko mēs ēdam, un lielu daļu no tā, ko mēs dzeram. Lauksaimniecība, lai saražotu šīs lauksaimniecības preces, kā arī lauksaimniecības pakalpojumus, izmanto resursu kopumu.

Daudzus no šiem izejmateriāliem un resursiem nodrošina augšupējās darbības un uzņēmumi, kas šajā rakstā nav sīki iztirzāti. Lauksaimniecības sektors iepērk iekārtas, sēklas, mēslošanas līdzekļus, pesticīdus un citus ražošanas resursus, lai ražotu lauksaimniecības izejvielas. Šie augšupējie uzņēmumi ir atkarīgi no lauksaimniecības tikpat lielā mērā, cik lauksaimniecība no tiem.

Izpratne par to, cik daudz šo resursu tiek izmantoti un kas tiek ražots, izmantojot konkrētu resursu kopumu, nodrošina nozīmīgu ieskatu par to, kā lauksaimniecība ES spēs izpildīt Eiropas zaļajā kursā noteiktos uzdevumus.

Lauku saimniecības un lauksaimniecības zeme

2016. gadā (pēdējais gads, par kuru ir pieejami strukturāli dati ) 27 ES dalībvalstīs bija 10,3 miljoni lauku saimniecību, kas apsaimniekoja 156,7 miljonus hektāru zemes. Viena trešā daļa (33,3 %) ES lauku saimniecību (turpmāk — “saimniecības”) atradās Rumānijā un kopā viena ceturtdaļa saimniecību atradās Polijā (13,7 %) un Itālijā (11,1 %).

Lielākā daļa ES saimniecību (96,3 %) ir ģimenes saimniecības — plašāku informāciju sk. šajā rakstā. Lielākā daļa ES saimniecību ir nelielas saimniecības — 2016. gadā divām trešdaļām saimniecību (66,6 %) bija mazāk nekā 5 hektāri (ha) zemes. Lai gan saimniecības vidējais lielums ES 2016. gadā bija 15,2 ha, šāda izmēra vai lielākas bija tikai aptuveni 17 % saimniecību.

1. diagramma. Saimniecību lielums pēc lauksaimniecības zemes platības, ES 27 dalībvalstis, 2016. gads,
(%).
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

ES saimniecības kopumā var iedalīt i) saimniecībās, kas ir daļēji naturālas mājsaimniecības, ii) mazās un vidējās saimniecībās un iii) lielos lauksaimniecības uzņēmumos. Septiņi miljoni ES mazāko saimniecību ES (68,3 % no visām saimniecībām), kuru ekonomiskais lielums standarta produkcijas apjoma ziņā nepārsniedza 8000 EUR gadā, saražoja nedaudz mazāk par 5 % no ES kopējā ekonomikas produkcijas apjoma lauksaimniecībā. Savukārt 278 000 lielāko saimniecību ES (tikai 2.7 % no kopskaita) — katrai no tām ikgadējais standarta produkcijas apjoms 2016. gadā pārsniedza 250 000 EUR — nodrošināja lielāko daļu (54,4 %) no kopējā ekonomikas produkcijas apjoma lauksaimniecībā.

ES saimniecības joprojām ir daudzveidīgas attiecībā uz to, kādus kultūraugus vai dzīvniekus tās audzē. Aptuveni pusi no visām saimniecībām (52,9 %) 2016. gadā varēja klasificēt kā augkopībā specializētas saimniecības. Konkrētāk, nedaudz mazāk par vienu trešdaļu (31,7 %) no visām saimniecībām specializējās laukkopībā, aptuveni viena piektdaļa (19,3 %) specializējās ilggadīgo kultūru audzēšanā, bet pārējās saimniecības (1,8 %) specializējās dārzkopībā. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā.

Viena ceturtā daļa (24,5 %) ES lauku saimniecību bija specializētas lopkopības saimniecības, no kurām lielākā daļa bija specializētas aitu, kazu un citu ganību lopu lopkopības saimniecības (5,7 %) un specializētas piensaimniecības (5,4 %). Lielākā daļa citu veidu saimniecību bija jauktas saimniecības (21,4 %). Nelielu daļu saimniecību nebija iespējams klasificēt.

2. diagramma. Saimniecības pēc specializācijas veida, ES 27 dalībvalstis, 2016. g.
(visu ES saimniecību īpatsvars,%).
Avots: Eurostat (ef_m_farmleg)

2016. gadā ES saimniecības lauksaimniecības ražošanai izmantoja 156,7 miljonus hektāru (ha) zemes. Mazliet vairāk par divām trešdaļām izmantotās lauksaimniecības zemes ES (68,5 %) atradās tikai sešās dalībvalstīs; Francija 2016. gadā lauksaimniecības vajadzībām izmantoja 27,8 miljonus ha, Spānija — 23,2 miljonus ha, Vācija — 16,7 miljonus ha, Polija izmantoja 14,4 miljonus ha, Itālija — 12,6 miljonus ha un Rumānija — 12,5 miljonus ha.

Saimniecības apsaimniekoja 37,2 % no ES 27 dalībvalstu kopējās zemes platības, kā arī tās apsaimniekoja 6,4 % mežu platības. No zemes platības, kas ES tika izmantota lauksaimnieciskai ražošanai, lielākā daļa (62,0 % 2016. gadā) bija aramzeme, ko izmantoja galvenokārt, lai ražotu cilvēku un dzīvnieku patēriņam paredzētus kultūraugus. Ilggadīgie zālāji veidoja vēl vienu trešdaļu (31,2 %) no izmantotās lauksaimniecības zemes, un tos izmantoja galvenokārt, lai nodrošinātu lopbarību dzīvniekiem. Atlikusī platība (5,5 %) tika izmantota ilggadīgu kultūraugu, tādu kā augļu, olīvu un vīnogu, audzēšanai.

Bioloģiskā lauksaimniecība

Bioloģiskā lauksaimniecība ir lauksaimnieciskās ražošanas metode, kuras mērķis ir ražot pārtiku, izmantojot dabīgas vielas un procesus. ES noteikumi par bioloģisko lauksaimniecību ir izstrādāti, lai nodrošinātu skaidru struktūru bioloģisku produktu ražošanai visā ES.

Aptuveni viena ceturtdaļa miljona saimniecību ES veic darbību kādā no bioloģiskās lauksaimniecības jomām, un to skaits turpina palielināties. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā. 2016. gadā aptuveni 244 000 lauku saimniecību (turpmāk — “saimniecības”) veica darbību kādā no bioloģiskās lauksaimniecības jomām. Šādu saimniecību skaits bija par aptuveni vienu piektdaļu lielāks nekā 2013. gadā. Divas trešdaļas jeb lielākā daļa ES saimniecību (68,2 %), kas veica darbību kādā no bioloģiskās lauksaimniecības jomām, 2016. gadā bija pilnībā bioloģiskas saimniecības, un atlikusī viena trešdaļa saimniecību ražoja gan bioloģiskus, gan arī nebioloģiskus produktus.

2018. gadā bioloģiskajai lauksaimniecībai tika izmantoti aptuveni 13,0 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes, kas atbilst aptuveni 8,3 % no visas izmantotās lauksaimniecības zemes. Kopējo bioloģiskajai lauksaimniecībai izmantoto zemes platību veido “zemes platība, kurā notiek pāreja uz bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas metodēm”, un “sertificētās platības”. Lai platības varētu sertificēt kā “bioloģiskās lauksaimniecības platības”, ir jāveic pāreja uz bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas metodēm, kas atkarībā no audzētās kultūras var prasīt 2–3 gadus.

Neliela daļa ES kopējo bioloģiskās lauksaimniecības platību atradās tikai četrās dalībvalstīs, un tās bija Spānija (17,3 %), Francija (15,7 %), Itālija (15,1 %) un Vācija (9,4 %). Šo četru dalībvalstu bioloģiskās lauksaimniecības platību kopējais īpatsvars (57,5 %) bija lielāks par to daļu no kopējās izmantotās lauksaimniecības zemes (51,3 % 2016. gadā).

3. diagramma. Kopējā bioloģiskās lauksaimniecības platība (platības, kur notikusi pilnīga pāreja un notiek pāreja uz bioloģiskās ražošanas metodēm), 2012. un 2018. gads,
(miljoni ha).
Avots: Eurostat. (org_cropar)

Lauksaimnieki

Lauksaimniecība joprojām ir nozīmīgs darba devējs ES; 2019. gadā lauksaimniecībā pilnas slodzes strādājošo skaits bija aptuveni 8,8 miljoni. 2017. gadā lauksaimniecībā (un medniecībā) strādājošie veidoja aptuveni 4,5 % no kopējā nodarbināto skaita ES. Lauksaimniecība ir īpaši nozīmīgs darba devējs Rumānijā, kur lauksaimniecībā nodarbinātie veido nedaudz mazāk par vienu ceturtdaļu strādājošo (22,8 %).

Saimniecību vadītāji parasti ir vīrieši, un viņi ir salīdzinoši vecāka gadagājuma. Septiņi no desmit saimniecību vadītājiem ES 2016. gadā (71,2 %) bija vīrieši, un lielākā daļa no visiem saimniecību vadītājiem (57,8 %) bija 55 gadus veci vai vecāki. Tikai aptuveni viens no desmit saimniecību vadītājiem (10,7 %) bija gados jauns lauksaimnieks vecumā līdz 40 gadiem. Šī īpaši smagnējā vecuma struktūra pastiprina politikas veidotāju interesi veicināt saimniecību nodošanu jaunākām paaudzēm un nepieciešamību atbalstīt jauno lauksaimnieku paaudzi.

4. diagramma. Saimniecību vadītāji sadalījumā pēc vecuma un dzimuma, ES 27 dalībvalstis, 2016. gads,
(%).
Avots: Eurostat. (ef_m_farmang)

Gados vecāki saimniecību vadītāji parasti vada mazākās saimniecības (ekonomiskā ziņā); 2016. gadā četras piektdaļas (82,7 %) ES saimniecību vadītāju, kas bija 65 gadus veci vai vecāki, vadīja naturālās saimniecības un ļoti mazas saimniecības, kuru standarta produkcijas apjoms bija mazāks par 8000 EUR gadā.

Tikai daži saimniecību vadītāji ES ir ieguvuši atbilstīgu izglītību lauksaimniecības jomā. Lielākajai daļai saimniecību vadītāju ES ir tikai praktiskā pieredze; 2016. gadā šādā situācijā bija katrs septītais no desmit saimniecību vadītājiem (68,3 %). Mazāk nekā vienam no desmit saimniecību vadītājiem (8,9 %) bija atbilstīga izglītība lauksaimniecības jomā, savukārt pārējiem bija tikai pamata izglītība lauksaimniecības jomā (22,7 %).

Ražošana lauku saimniecībās

Ko ražo ES saimniecības?

Neskatoties uz sausumu Eiropas centrālajā daļā un ziemeļos un mitrumu lielākajā daļā Eiropas dienvidu valstu 2018. ražas gadā, ES tomēr saglabāja pasaules lielākā kultūraugu ražotāja pozīciju. ES 27 dalībvalstu saimniecības saražoja 274,3 miljonus tonnu graudaugu, kas ir aptuveni 13 % no pasaules produkcijas apjoma, neskatoties uz to, ka graudaugu produkcijas apjoms bija par 34,0 miljoniem tonnu mazāks nekā 2014. gadā, kad produkcijas apjoms bija salīdzinoši lielākais. Galvenās graudaugu kultūras ir parastie kvieši un speltas kvieši (115,6 miljoni tonnu 2018. gadā), graudu kukurūza un kukurūzas vālīšu maisījums (69,0 miljoni tonnu), mieži (50,2 miljoni tonnu), auzas (7,0 miljoni tonnu) un rudzi un mikšļi (6,5 miljoni tonnu). Šos graudaugus var izmantot, lai ražotu pārtiku, kas paredzēta cilvēku patēriņam, vai arī, lai pabarotu lopus vai ražotu dažādus produktus no alkohola līdz kosmētikai.

ES ir pasaules vadošā cukurbiešu ražotāja — 2018. gadā tika saražoti 111,9 miljoni tonnu, kas veido aptuveni pusi no pasaules ražošanas apjoma. Taču tikai aptuveni vienu piektdaļu no pasaulē saražotā cukura iegūst no cukurbietēm — pārējo cukura apjomu iegūst no cukurniedrēm. ES saražoja arī 46,8 miljonus tonnu kartupeļu. Cukuru izmanto dažādu pārtikas produktu ražošanā kā konservantu un saldinātāju, kā arī, lai izgatavotu glazējumu un nodrošinātu produkta apjomu un tekstūru. Cukuram ir arī dažādi lietojumi veselības un skaistumkopšanas jomā, kā arī mājas un dārza, un rūpniecības produktu ražošanā. Arī kartupeļus cita starpā izmanto dažādu pārtikas produktu un alkoholisko dzērienu ražošanā, kā mājlopu barību un kā biezinātāju un saistvielu mērču izgatavošanā.

ES saimniecības 2018. gadā saražoja arī daudz un dažādas citas kultūras, tostarp 32,0 miljonus tonnu eļļas augu, 61,0 miljonus tonnu svaigu dārzeņu (tostarp melones un zemes), 11,1 miljonu tonnu citrusaugļu, 26,2 miljonus tonnu vīnogu, 13,7 miljonus tonnu olīvu un 27,6 miljonus tonnu citu augļu, riekstu un ogu.

ES lauksaimnieki audzēja ne tikai kultūraugus, bet arī dzīvniekus gaļas un piena produktu ražošanai. No galvenajiem gaļas veidiem ES saimniecības 2018. gadā saražoja 22,9 miljonus tonnu cūkgaļas, 13,2 miljonus tonnu vistas gaļas un 6,0 miljonus tonnu liellopu gaļas. ES saimniecības saražoja arī 156,6 miljonus tonnu piena, un no šā apjoma 144,8 miljonus tonnu savāca pienotavas, savukārt 11,8 miljonus tonnu izmantoja pašas saimniecības.

Kāda ir šīs produkcijas vērtība ekonomikā? ES 27 dalībvalstu lauksaimniecības sektora 2018. gadā saražoto produktu vērtība bija aptuveni 404,7 miljardi EUR; to veido kultūraugu, dzīvnieku un lauksaimniecības pakalpojumu vērtība, kā arī vairāku tādu preču un pakalpojumu vērtība, kas nebija uzskatāmi par lauksaimniecības precēm un pakalpojumiem, taču to vērtību nebija iespējams noteikt atsevišķi.

Aptuveni pusi (53,0 %) no ES lauksaimniecības nozares kopējā produkcijas apjoma vērtības[1]2018. gadā veidoja kultūraugi (214,4 miljardi EUR), un no tiem vērtīgākie bija dārzeņi, dārzkopības kultūras un graudaugi. Vēl divas piektdaļas produkcijas apjoma vērtības (38,5 %) veidoja dzīvnieki un dzīvnieku izcelsmes produkti (155,8 miljardi EUR), turklāt lielāko daļu produkcijas ražoja no piena un cūkgaļas. Atlikušo daļu (8,5 %) veidoja lauksaimniecības pakalpojumi (19,5 miljardi EUR) un nenodalāmas nelauksaimnieciskās darbības (15,1 miljards EUR).

Dalībvalstu devums būtiski atšķīrās atkarībā no saražotās produkcijas apjoma, saņemtajām cenām, kā arī audzēto kultūraugu veidiem un dzīvniekiem, iegūtajiem dzīvnieku izcelsmes produktiem un piedāvātajiem pakalpojumiem. Krietni vairāk par pusi (59,0 %) no ES lauksaimniecības nozares kopējā produkcijas apjoma vērtības nodrošināja “lielais četrinieks”, proti, Francija (77,2 miljardi EUR), Itālija (56,9 miljardi EUR), Vācija (52,7 miljardi EUR) un Spānija (52,2 miljardi EUR).

Starppatēriņa preces un pakalpojumi

Kādus ražošanas resursus lauksaimnieki izmanto? Minētā produkcijas apjoma ražošanas gaitā radās izmaksas. Lauksaimnieki iegādājās preces un pakalpojumus, ko tie izmantoja kā ražošanas resursus ražošanas procesā; tie cita starpā iegādājās sēklas, mēslošanas līdzekļus, dzīvnieku barību un degvielu savai tehnikai, kā arī veterināros pakalpojumus. Šādas ražošanas resursu izmaksas uzskaites kontekstā apzīmē ar terminu “starppatēriņš”. Starppatēriņa izmaksu kopsumma visā ES 2018. gadā lauksaimniecības nozarē sasniedza 233,2 miljardus EUR.

Daļa izmaksu ir saistītas ar lopkopību; dzīvniekiem nepieciešama barība, kas veidoja vairāk nekā vienu trešdaļu no kopējām starppatēriņa izmaksām (37,7 %), un veterinārie pakalpojumi (vēl 2,6 %). Līdzīgi arī daļa izmaksu ir saistītas ar augkopību; lauksaimniekiem bija nepieciešamas sēklas un stādi (5,1 % no kopējām izmaksām), kā arī daudzi lauksaimnieki izmantoja augu aizsardzības līdzekļus, tādus kā herbicīdus, insekticīdus un pesticīdus (4,8 %), kā arī mēslošanas līdzekļus un augsnes uzlabotājus (6,6 %). Citas izmaksas ir kopīgas visiem saimniecību veidiem neatkarīgi no tā, vai tās ir specializētas vai jaukta tipa saimniecības.

Saistītās datu kopas: graudaugi, cukurbietes un kartupeļi, gaļa, piens, vērtības un lauksaimniecības nozares produkcijas apjoms.

Pesticīdi un minerālie mēslošanas līdzekļi

Lauksaimnieku vidū ir īpaša interese par pesticīdu un minerālo mēslošanas līdzekļu izmantošanu. Pesticīdu pārdevumu apjoms ES 27 dalībvalstīs 2018. gadā bija 360 000 tonnas, un šis apjoms kopš 2011. gada bija saglabājies vairāk vai mazāk nemainīgs. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā. Laikposmā no 2007. līdz 2018. gadam minerālo mēslošanas līdzekļu slāpekļa (S) un fosfora (F) patēriņš lauksaimniecībā saglabājās augsts; tiek lēsts, ka 2018. gadā tika izlietoti 11,3 miljoni tonnu. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā.

5. diagramma. Pesticīdu pārdošanas apjoms, ES 27 dalībvalstis, 2011.–2018. gads,
tūkstoši tonnu.
Avots: Eurostat (aei_fm_salpest09)

Ja kultūraugi neabsorbē lauksaimniecībā izmantotās barības vielas, to izmantošana tiek uzskatīta par pārmērīgu un ir saistīta ar vides problēmām tādās jomās ūdens piesārņojums, klimats[2] un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Bruto slāpekļa bilance (BSB) norāda uz slāpekļa (S) potenciālo atlikumu lauksaimniecības zemē (kg S uz ha gadā). ES 27 dalībvalstu bruto slāpekļa bilance samazinājās no aplēstā vidējā rādītāja 51 kg S uz ha gadā 2004.–2006. gadā līdz 47 kg N uz ha gadā 2013.–2015. gadā. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā. Minerālie mēslošanas līdzekļi veidoja 45 % no slāpekļa ienesām ES 2014. gadā, savukārt mēsli radīja vēl 38 % slāpekļa ienesu.

Bruto fosfora bilance sniedz priekšstatu par saikni starp fosfora izmantošanu lauksaimniecībā, fosfora zudumiem vidē un augsnes barības vielu ilgtspējīgu izmantošanu. Pastāvīgs pārpalikums norāda uz iespējamām vides problēmām, piemēram, fosfora izskalošanos, kas piesārņo dzeramo ūdeni un veicina virszemes ūdeņu eitrofikāciju. Pastāvīgs deficīts var negatīvi ietekmēt lauksaimniecības augsnes resursu ilgtspēju, izraisot augsnes degradāciju vai pārmērīgu augsnes ekspluatāciju, kas samazina auglību apgabalos, kuros audzē kultūraugus vai lopbarību. Bruto fosfora bilance ES samazinājās no 3,9 kg uz ha laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam līdz 1,2 kg uz ha gadā 2013.–2015. gadā. Tas nozīmē, ka, lai gan joprojām saglabājas pārpalikums gada griezumā, šā gada pārpalikuma apjoms ir samazinājies; laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam tas bija aptuveni 30 % no apjoma, kas tika reģistrēts 21. gadsimta sākumā. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā.

Ekonomiskais sniegums

Kā iepriekš minētais atspoguļojas lauksaimniecības ekonomiskajā sniegumā ES? ES lauksaimniecības nozares bruto pievienotā vērtība, kas ir starpība starp visas tās produkcijas vērtību, ko ES lauksaimniecība sektors saražoja 2018. gadā, un ražošanas procesā izmantoto pakalpojumu un preču izmaksām, 2018. gadā bija aptuveni 171,5 miljardi EUR. Viens no secinājumiem ir tāds, ka uz katru ražošanas procesā izmantoto preču un pakalpojumu (zināms kā starppatēriņš) izmaksu euro lauksaimniecības nozares radītā pievienotā vērtība bija 0,74 EUR.

Lauksaimnieciskā ražošana ES, ko veic galvenokārt vairāki miljoni nelielu saimniecību, veido lielu tautsaimniecības nozari, pat neņemot vērā tās kā būtiska posma nozīmi lejupējā pārtikas un dzērienu pārstrādes nozarē. Lauksaimniecības sektors 2018. gadā nodrošināja 1,2 % no ES 27 dalībvalstu IKP. Vērtējot to kontekstā, lauksaimniecības devums ES ekonomikā 2018. gadā bija tikai nedaudz mazāks par Grieķijas IKP, kas dalībvalstu vidū ir septiņpadsmitā lielākā ekonomika.

Viens no veidiem, kā noteikt lauksaimniecības nozares sniegumu, ir neto pievienotā vērtība pēc faktoru izmaksām uz katru pilnslodzes ekvivalentu darba ņēmēju (izteikts gada darba vienībās — GDV) lauksaimniecības nozarē. Lauksaimniecības ienākumi uz GDV salīdzinājumā ar 2017. gada rekordaugsto rādītāju 2018. gadā samazinājās (3,5 %) visā ES. Tomēr rādītājs saglabājas aptuveni par vienu piektdaļu augstāks (+21,5 %) nekā 2010. gadā.

6. diagramma. Lauksaimniecības ienākumi uz gada darba vienību (rādītājs “A”), 2017.–2018. gads,
(2010 = 100).
Avots: Eurostat (aact_eaa06)

Zivsaimniecības produktu ražošana

Papildus pārtikai, kas tiek audzēta saimniecībās, jūrā vai zivju saimniecībās zvejo zivis vai iegūst citus ūdens organismus. ES statistikas noteikumi par zivju zveju paredz septiņus jūras apgabalus[3]; tās ir: Ziemeļaustrumu Atlantija, Ziemeļrietumu Atlantija, Vidusjūra un Melnā jūra, Centrālaustrumu Atlantija, Dienvidaustrumu Atlantija, Dienvidrietumu Atlantija, kā arī Indijas okeāna rietumdaļa; katrs no šiem apgabaliem ietver vairākas jūras.

Parasti ES zvejas flotes reģistrā reģistrētiem zvejas kuģiem ir vienāda piekļuve visiem ES ūdeņiem un resursiem, kas tiek pārvaldīti saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (KZP). Atļauja piekļūt zvejniecībai parasti tiek piešķirta ar zvejas licenci. Taču lielākās daļas komerciālās zvejas zivju sugu resursi tiek ierobežoti, piemērojot kopējo pieļaujamo nozveju (KPN), ko katru gadu nosaka dažādiem jūras reģioniem, pamatojoties uz zinātniskiem ieteikumiem, ko sniedz tādas padomdevējas struktūras, kā Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) un Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (STECF)[4]. Attiecībā uz 2018. gadu Eiropadome vienojās palielināt vai saglabāt iepriekšējā gada nozvejas limitus 53 krājumiem un samazināt — 25 krājumiem.

Zvejas flote un nodarbinātība

ES 27 dalībvalstu zvejas flote turpina samazināties. Reģistrēto aktīvo kuģu skaits 2018. gadā bija 75 800 ar kopējo jaudu 1,4 miljoni bruto tonnu un kopējo dzinēju jaudu 5,4 miljoni kilovatu (kW). Salīdzinājumā ar 2008. gadu kuģu skaits bija samazinājies par 3,8 %, kopējā bruto tonnāža bija samazinājusies par 18,4 % un dzinēju jauda — par 9,8 %.

ES flote ir ļoti daudzveidīga — lielākā daļa kuģu nav garāki par 10 metriem, taču neliela skaita kuģu garums pārsniedz 40 metrus. ES zvejas kuģa vidējais lielums 2018. gadā bija 18 bruto tonnas, un vidējā dzinēja jauda bija 71,2 kW.

Burto tonnāžas ziņā lielākā zvejas flote dalībvalstu vidū bija Spānijai (24,4 % no ES kopējās zvejas flotes). Savukārt dzinēju jaudas ziņā lielākā flote bija Francijai (17, % no ES kopējā rādītāja), un tai cieši sekoja Itālija (17,2 %). Kuģu skaita ziņā lielākā flote ES bija Grieķijai (19,7 % no visiem kuģiem), un tai sekoja Itālija (15, %). Grieķijas kuģi vidēji bija nelieli — 2018. gadā to vidējais lielums bija 4,8 bruto tonnas un vidējā dzinēja jauda — 28,6 kW.

2017. gadā ES primārajā zivsaimniecības nozarē bija nodarbinātas aptuveni 166 600 personas, turklāt aptuveni viena trešdaļa no šā skaita bija nodarbināta akvakultūras apakšnozarē. Spānijā 2017. gadā zivsaimniecības nozarē strādāja aptuveni 41 000 strādājošo, Itālijā — 29 000 strādājošo, Grieķijā — 21 000 strādājošo un Francijā — 20 000 darba ņēmēju.

Saistītās datu kopas: zvejas flote un nodarbinātība zvejas un akvakultūras nozarē.

Nozveja un akvakultūra

Nozvejas un akvakultūras produktu ražošanas uzraudzība ir būtisks instruments, lai nodrošinātu zivju krājumus un saglabātu kopējos resursus, kas pieejami Eiropas lielajos un bagātīgajos zvejas apgabalos.

ES 27 dalībvalstu kopējais zivsaimniecības produktu ražošanas apjoms bija aptuveni 5,7 miljoni tonnu dzīvsvara ekvivalenta (masa vai svars, izceļot no ūdens). Četras piektdaļas (80,1 %) no kopējā zivsaimniecības produkcijas apjoma nodrošināja zveja (4,6 miljoni tonnu), bet atlikušo vienu piektdaļu nodrošināja akvakultūra (1,1 miljons).

2017. gadā aptuveni vienu pusi (48,8 %) no ES zivsaimniecības produkcijas kopējā apjoma no zvejas un akvakultūras nodrošināja tikai trīs dalībvalstīs, un tās bija Spānija (17,9 %), Dānija (16,1 %) un Francija (14,7 %). Salīdzinājumam — interesanti ir tas, ka kopējais zivsaimniecības produkcijas apjoms Norvēģijā (3,5 miljoni tonnu dzīvsvara 2017. gadā) veidoja aptuveni 60 % no visas ES kopējā zivsaimniecības produkcijas apjoma, savukārt Islandes (1,2 miljoni tonnu 2017. gadā) zivsaimniecības produkcijas apjoms bija gandrīz tikpat liels, cik Spānijai, kas ir ES lielākā zivsaimniecības produkcijas ražotāja.

ES 27 dalībvalstu kopējā nozveja 2018. gadā bija aptuveni 4,6 miljoni tonnu dzīvsvara — arī 2017. gadā tika sasniegts līdzīgs līmenis. Taču 2018. gada rādītājs bija daudz zemāks par tūkstošgades mijas rādītāju (par 1,3 miljoniem tonnu mazāk nekā 2001. gadā), bet par 0,8 miljoniem tonnu lielāks nekā zemākajā punktā — 2012. gadā.

Lai gan Eiropas zvejas flote veic zveju visā pasaulē, aptuveni trīs ceturtdaļas no visas ES nozvejas tika iegūtas Ziemeļaustrumu Atlantijā. Šajā apgabalā galvenās zvejas sugas bija Atlantijas siļķe, Atlantijas makrele, Eiropas reņģe un putasu.

Vidusjūrā un Melnajā jūrā aptuveni vienu piektdaļu no ES zvejas flotes nozvejotā kopējā dzīvsvara veidoja sardīnes un vēl vienu piektdaļu — anšovi. Vidusatlantijas austrumdaļā tika zvejotas galvenokārt svītrainās tunzivis un dzeltenspuru tunzivis, kā arī sardīnes un makreles. Indijas okeāna rietumdaļā tika zvejoti galvenokārt tunzivis — svītrainās tunzivis, dzeltenspuru tunzivis vai lielacu tunzivis. Pārskata par zvejas sugām reģionos nobeigumā jāpiemin, ka Dienvidrietumu Atlantijā galvenās zvejas sugas bija heks, citas bentiskās zivis un kalmāri, Atlantijas okeāna dienvidaustrumu daļā — makrele un svītrainā tunzivs, savukārt Ziemeļrietumu Atlantijā — sarkanasaris, paltuss un menca.

ES 2017. gadā saražoja aptuveni 1,1 miljonu tonnu ūdens organismu (tādu kā gliemji un vēžveidīgie), kas atbilst vienai piektdaļai no Eiropas zivsaimniecības produkcijas apjoma. ES akvakultūras sektors produkcijas apjoma ziņā bija astotais lielākais pasaulē un 2016. gadā saražoja 1,6 % no pasaules produkcijas apjoma. ES akvakultūras produkcijas vērtība 2017. gadā bija aptuveni 5,1 miljardi EUR, kas ir aptuveni divas piektdaļas no ES zivsaimniecības produkcijas kopējās vērtības.

Saistītās datu kopas: nozveja un akvakultūra.

Atkritumu radīšana

Darbības lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības nozarē rada dažādu veidu atkritumus, it īpaši dzīvnieku un augu atkritumus. Cita starpā tie ir šķidrmēsli un kūtsmēsli, kā arī dažādi zaļie atkritumi, tostarp bionoārdāmi atkritumi.

Lauksaimniecība, mežsaimniecība un zvejniecība ES 27 dalībvalstīs radīja 20,3 miljonus tonnu atkritumu, kas ir 0,9 % no visiem atkritumiem, ko rada saimnieciskā darbība un mājsaimniecības ES. Lielākā daļa no šiem atkritumiem (17,0 miljoni tonnu) bija dzīvnieku un augu atkritumi.

Dzīvnieku un augu atkritumu apjoms 2016. gadā bija ievērojami mazāks par 57,3 miljoniem tonnu, kas tika radīts 2004. gadā. Taču 2016. gada rādītājs ir nedaudz augstāks par salīdzinoši zemo 2012. gadā radīto atkritumu apjomu, kas bija 14,5 miljoni tonnu.

Šajā ekonomikas sektorā radītos dzīvnieku un augu atkritumus veidoja galvenokārt dzīvnieku fēces, urīns un kūtsmēsli. Saimniecības 2016. gadā radīja 12,0 miljonus tonnu šā veida atkritumu — tas bija straujš apjoma samazinājums no 30,9 miljoniem tonnu 2004. gadā, taču par 2,3 miljoniem tonnu vairāk nekā 2012. gadā ar salīdzinoši zemu rādītāju.

Svara ziņā divas trešdaļas no ES dzīvnieku fēcēm, urīna un kūtsmēsliem tika radītas Spānijā (39,4 %) un Nīderlandē (27,5 % no ES kopējā svara). Tomēr, lai gan laikposmā no 2004. līdz 2016. gadam šā atkritumu veida līmenis Spānijā samazinājās par 11,8 miljoniem tonnu, Nīderlandē šajā periodā tas palielinājās par 2,7 miljoniem tonnu.

Saistītā datu kopa: atkritumu radīšana.

Pārstrādes posms

Pārtikas sistēma ir daudz plašāka par primāro lauksaimniecisko ražošanu — tā ietver arī pārtikas ražošanu un tirdzniecību. Lauksaimniecība ir primāro produktu audzēšana un ievākšana. Taču, pirms pārtika un dzērieni nonāk uz galda, produkti bieži vien tiek pārstrādāti, iepakoti, transportēti, izplatīti un laisti tirgū.

Šī savstarpējā saistība ir atzīta ES kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) mērķis, kas ir “nodrošināt stabilu pārtikas piedāvājumu par pieņemamām cenām”, “uzturēt dzīvu lauku ekonomiku, popularizējot darbu lauksaimniecībā, lauksaimniecības pārtikas rūpniecībā un ar to saistītajās nozarēs”, kā arī “aizsargāt pārtikas kvalitāti un veselību”.

Lielākā daļa ES 10,3 miljonu saimniecību produkcijas tiek pārdota pārtikas un dzērienu ražošanas nozarei pārstrādei gan ES, gan arī ārpus tās, un tikai dažus produktu veidus, tādus kā vīnu, olīveļļu un sieru, reizēm tieši ražo saimniecības vai lauksaimnieku kooperatīvi.

Savukārt pārtikas un dzērienu pārstrādes nozare ražo produktu klāstu, kas paredzēti galapatēriņam vai izmantošanai kā starpprodukti (piemēram, eļļa, tauki un cukuri) turpmākai apstrādei vai pārstrādei lejupējās ražošanas nozarēs, pirms tie nonāk pie patērētājiem.

Pienotavas un kautuves

Dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem pirmais pārstrādes posms notiek pienotavā vai kautuvē. Piena pārstrādes uzņēmumi iepērk pienu no piena savākšanas centriem vai visbiežāk tieši no saimniecībām, lai to pārstrādātu piena produktos. Kautuves ES ir reģistrēti un apstiprināti uzņēmumi tādu dzīvnieku kaušanai un apstrādei, kuru gaļa paredzēta lietošanai pārtikā. Kautuvju darbība parasti netiek uzskatīta par pārstrādi, taču, lai nodrošinātu līdzsvarotu apskatu, tās ir iekļautas analīzē.

2018. gadā ES 27 dalībvalstīs bija aptuveni 4900 piena pārstrādes uzņēmumi. Liela daļa šo uzņēmumu atradās ES dienvidu dalībvalstīs. Itālijā vien bija aptuveni 1200 pienotavas un Grieķijā — aptuveni 800 pienotavu.

Lielākajā daļā dalībvalstu pienotavas bija salīdzinoši nelielas — tās ievāca mazāk nekā 5000 tonnu piena gadā. Piemēram, gandrīz trīs ceturtdaļas pienotavu Itālijā ievāca mazāk nekā 5000 piena gadā un šādu piena daudzumu ievāca aptuveni 94 % no visām pienotavām Grieķijā. Tomēr pastāv vairāki izņēmumi. Dažās dalībvalstīs bija neliels skaits salīdzinoši lielu pienotavu, kas ievāca vairāk nekā 100 000 tonnu piena gadā; cita starpā šādas pienotavas veidoja aptuveni vienu trešdaļu no 38 pienotavām Īrijā, aptuveni 40 % no 30 pienotavām Nīderlandē, 14 pienotavas Lietuvā un 46 % no 115 pienotavām Vācijā.

ES tirgū ir notikusi ievērojama piena tirgus konsolidācija. Piemēram, laikposmā no 1994. līdz 2018. gadam Francijā un Vācijā piena pārstrādes uzņēmumu skaits samazinājās uz pusi vai vairāk nekā uz pusi.

Saistītā datu kopa: pienotavas.

Pārtikas produktu un dzērienu ražošana

2017. gadā ES 27 dalībvalstīs pārtiku un dzērienus ražoja aptuveni 280 000 uzņēmumu. Aptuveni puse (51,4 %) no šiem uzņēmumiem bija saistīti ar konditorejas un miltu izstrādājumu, tādu kā maize, kūkas, cepumi, pasta un nūdeles, ražošanu. 2017. gadā tādi uzņēmumi, kas ražoja gaļu un gaļas izstrādājumus, dzērienus un citus pārtikas produktus, tādus kā cukurus un konditorejas izstrādājumus, kā arī gatavoja maltītes un piedāvāja karstos dzērienus, kopā veidoja vēl aptuveni vienu trešdaļu no pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumiem.

7. diagramma. Pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumu pēc produktu veidiem, ES 27 dalībvalstis, 2017. gads,
(%).
Avots: Eurostat (sbs_sc_sca_r2)

Pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumi 2017. gadā nodrošināja darbu 4,4 miljoniem cilvēku. Pārtikas ražošanas uzņēmumu aplēstais apgrozījums 2017. gadā bija 930 miljardi EUR, savukārt 26 dalībvalstu, par kurām pieejami dati, dzērienu ražošanas uzņēmumu apgrozījums bija vēl 151 miljards EUR.

Francijā un Itālijā bija lielākais pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumu skaits — katrā no šīm valstīm atradās aptuveni 20 % no šādu uzņēmumu kopskaita ES. Savukārt Vācija šajā sektorā nodarbināja visvairāk strādājošo (20,3 % no kopskaita ES), un tai sekoja Francija (16,1 %) un Itālija (10,4 %).

Lielākā daļa pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumu ES (aptuveni 95 %) bija nelieli uzņēmumi, kas nodarbināja mazāk nekā 50 personas. Ļoti mazi uzņēmumi, kas nodarbināja mazāk nekā desmit personas, veidoja aptuveni 80 % no visiem pārtikas un dzērienu ražošanas uzņēmumiem 2017. gadā.

Vidēji uzņēmumi, kas nodarbināja no 50 līdz 249 personām, un lieli uzņēmumi, kuros strādāja vairāk nekā 250 darbinieki, kopā veidoja mazāko daļu no uzņēmumiem visās dalībvalstīs; lielākais šādu uzņēmumu īpatsvars bija Luksemburgā (14,6 %), Vācijā (13,0 %) un Lietuvā (9,8 %), savukārt lielākajā daļā citu dalībvalstu šādu uzņēmumu īpatsvars bija daudz mazāks (tostarp Spānijā — 4,4 %, Francijā — 1,8 % un Itālijā — 1,8 %).

ES saražotās pārtikas un dzērienu vērtība 2018. gadā bija aptuveni 860 miljardi EUR. ES saražotās pārtikas un dzērienu vērtība bija nedaudz vairāk kā divas reizes lielāka par ES lauksaimniecības nozares primāro lauksaimniecības produktu vērtību.

Dati tiek vākti par 372 pārtikas un dzērienu produktu kategorijām, tostarp deviņām lauksaimniecības dzīvnieku un lolojumdzīvnieku barības kategorijām. Vācijā saražotās pārtikas un dzērienu vērtība 2018. gadā bija lielākā dalībvalstu vidū (149,5 miljardi EUR), un tai sekoja Francija (135,5 miljardi EUR) un Itālija (124,0 miljardi EUR).

No ES 2018. gadā saražotās pārtikas un dzērieniem produktu kategorija ar lielāko vērtību bija alus (ražošanā izmantojot iesalu, taču izņemot bezalkoholisko alu), un šīs produktu kategorijas vērtība bija 29,0 miljardi EUR. Tādējādi šis tirgus ir īpaši nozīmīgs lauksaimniekiem, kuri audzē miežus (kā arī vairākus citus graudaugus) iesala izgatavošanai un apiņus. Šāda alus galvenā ražotāja bija Vācija (20,6 % no ES kopējā apjoma) un Spānija (12,6 %), lai gan zināma specializācija vērojama arī Beļģijā (10,2 % no ES kopējā apjoma 2017. gadā) un Nīderlandē (7,6 %).

Citi nozīmīgi pārtikas un dzērienu produkti, kas tika saražoti ES, bija svaiga maize (26,7 miljardi EUR 2018. gadā), rīvēti, pulverī samalti, zilie un citi nepārstrādāti sieri (26,5 miljardi EUR), kūkas un mīklas izstrādājumi (22,1 miljardi EUR), kā arī desas un līdzīgi izstrādājumi (21,0 miljardi EUR).

Atkritumu radīšana

Pārtikas sagatavošana un ražošana ES 27 dalībvalstīs radīja 36,1 miljonus tonnu atkritumu, kas ir 1,4 % no visiem atkritumiem, ko rada saimnieciskā darbība un mājsaimniecības ES. Liela daļa no šā kopējā atkritumu apjoma bija dzīvnieku izcelsmes un augu atkritumi (gan bīstami, gan arī nebīstami atkritumi). Cita starpā tie ir dzīvnieku un augu audu atkritumi, nogulsnes, konservējošo vielu atkritumi, tauki un eļļas, kā arī bionoārdāmi atkritumi.

2016. gadā pārtikas produktu, dzērienu un tabakas izstrādājumu ražošana ES 27 dalībvalstīs radīja 21,4 miljonus tonnu dzīvnieku izcelsmes un augu atkritumus (gan bīstamus, gan nebīstamus atkritumus). Šis apjoms bija ievērojami mazāks par 36,3 miljoniem tonnu, kas tika radīti 2004. gadā.

Lielāko daļu no šādiem dzīvnieku izcelsmes un augu atkritumiem (30,3 % no ES kopējā apjoma) radīja Nīderlande. Pretēji tendencei ES laikposmā no 2004. līdz 2016. gadam pārtikas sagatavošanas un ražošanas laikā radīto atkritumu apjoms saglabājās diezgan stabils. Savukārt daudzās dalībvalstīs tas strauji samazinājās, tostarp arī Polijā (samazinājums no 7,0 miljoniem tonnu līdz tikai 1,4 miljoniem tonnu 2016. gadā).

Saistītā datu kopa: atkritumu radīšana.

Lauksaimniecības produktu, pārtikas produktu un dzērienu tirdzniecība

Lauksaimnieciskā tirdzniecība ir darbība, kas ietver lauksaimniecības preču un pakalpojumu pirkšanu un pārdošanu. Ja valstis spēj saražot tik daudz, lai rastos pārpalikums, to iespējams pārdot, lai iegādātos citas preces un pakalpojumus. Kādēļ nepieciešams pārdot lauksaimniecības produktus? Tam ir vairāki iespējamie iemesli, kas cita starpā liecina par to, ka nav pieejamas vietējās alternatīvas (piemēram, dažus kultūraugus audzē tikai konkrētos klimatiskajos apstākļos), vai dažas valstis un reģioni var piedāvāt preces par zemāku cenu vai preces, kurām ir augstāka kvalitāte, kuras ir drošākas un ilgtspējīgi ražotas, kā arī ir bagātākas ar uzturvielām. Savukārt tirdzniecība var palīdzēt nodrošināt ārvalstu valūtu, veicina nodarbinātību eksporta nozarēs, palielina nozares ieņēmumus un visu gadu nodrošina patērētājiem kvalitatīvus produktus par konkurētspējīgām cenām.

Tirdzniecības klasifikācijā lauksaimniecības produktus var iedalīt trīs galvenajās grupās, un tās ir dzīvnieki un dzīvnieku izcelsmes produkti, augkopības produkti un pārtikas produkti.

Eiropas Savienība (ES) ir lielākā partnere lauksaimniecības produktu starptautiskajā tirdzniecībā. ES 27 dalībvalstis importē galvenokārt vienkāršus un nepārstrādātus lauksaimniecības produktus, savukārt Eiropas Savienības eksportu veido galvenokārt pārstrādāti pārtikas produkti. Plašāka informācija pieejama šajā rakstā. Lielāko daļu no ES lauksaimniecības produktu eksporta veidoja pārtikas produkti un dzērieni (54 %), kas sekoja dārzeņu izstrādājumi un dzīvnieku izcelsmes produkti (abas grupas veidoja 23 %). Lielāko daļu importa veidoja dārzeņu izstrādājumi (44 %), kam sekoja pārtikas produkti (34 %) un dzīvnieku izcelsmes produkti (22 %).

2019. gadā lauksaimniecības produktu tirdzniecības starp ES 27 dalībvalstīm un pārējām pasaules valstīm kopējā apjoma (imports un eksports) vērtība bija 325 miljardi EUR. Tā kā eksports (182 miljardi EUR) pārsniedza importu (143 miljardi EUR), izveidojās tirdzniecības bilances pārpalikums 39 miljardu EUR apmērā. Laikposmā no 2002. līdz 2019. gadam ES lauksaimniecības produktu tirdzniecības apjoms palielinājās vairāk nekā divas reizes ar gada vidējo pieaugumu 5,0 %.

Dzīvnieku izcelsmes produktu kategoriju veido dzīvi dzīvnieki, gaļa, zivis, vēžveidīgie un ūdens bezmugurkaulnieki, piena produkti, olas, medus un citi dzīvnieku izcelsmes produkti. Šajā produktu kategorijā 2019. gadā ES izveidojās tirdzniecības bilances pārpalikums 7,3 miljardu EUR apmērā. Tirdzniecības bilances pārpalikums piena produktu (ietver sierus, pienu un jogurtu) un putnu olu kategorijā (12,5 miljardi EUR), gaļas un pārtikā lietojamu subproduktu kategorijā (9,9 miljardi EUR) un dzīvu dzīvnieku kategorijā (2,8 miljardi EUR) ievērojami kompensēja deficītu (17,7 miljardi EUR) zivju, vēžveidīgo un ūdens bezmugurkaulnieku kategorijā.

8. diagramma. Lauksaimniecības eksports un imports pa produktu kategorijām, ES 27 dalībvalstis, 2019. gads,
(miljoni euro).
Avots: Eurostat (Comext datu kods: DS-016894)

Augkopības produkti ietver graudaugus, dārzeņus, dārzkopības produktus, augļus, kafiju, kā arī taukus un eļļas. Šajā augkopības produktu kategorijā 2019. gadā ES izveidojās tirdzniecības deficīts 25,3 miljardu EUR apmērā, ko lielākoties veidoja pārtikā lietojamu augļu un riekstu tirdzniecības deficīts (13,9 miljardi EUR), kā arī deficīts kafijas, tējas, mate un garšvielu kategorijā (7,6 miljardi EUR), kā arī eļļas sēklu un eļļas augļu kategorijā (7,1 miljards EUR).

Pārtikas produkti ietver dažādu veidu pārstrādātus produktus, kas iegūti no augiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem, piemēram, cukuru, dzērienus, tabaku un gatavu lopbarību. Šajā pārtikas produktu kategorijā 2019. gadā ES izveidojās tirdzniecības bilances pārpalikums 51,1 miljardu EUR apmērā. Tirdzniecības pārpalikumu veidoja pārpalikums tādās kategorijās kā dzērieni, alkoholiskie dzērieni un etiķis (25,7 miljardi EUR) un labības, miltu, cietes vai piena izstrādājumi (13,7 miljardi EUR).

Kas ir ES galvenie lauksaimniecības produktu tirdzniecības partneri?

Laikā, kad Apvienotā Karaliste bija ES dalībvalsts, tā bija lielākā ES 27 dalībvalstu lauksaimniecības produktu tirdzniecības partnere. Citas ES dalībvalstis 2019. gadā eksportēja lauksaimniecības produktus uz Apvienoto Karalisti 46,7 miljardu EUR apmērā, kas veidoja 25,1 % no ES 27 dalībvalstu lauksaimniecības produktu eksporta kopējās vērtības, un importēja lauksaimniecības produktu 19,7 miljardu EUR apmērā — aptuveni 12,9 % no šā importa apjoma.

Amerikas Savienotās Valstis bija ES lauksaimniecības produktu otrais lielākais eksporta tirgus un veidoja 11,6 % jeb 12,6 miljardus EUR, savukārt trešais lielākais eksporta tirgus bija Ķīna (5,8 % jeb 10.8 miljardi EUR). 2019. gadā Brazīlija un ASV attiecīgi bija otrā un trešā partnere, kas veica lauksaimniecības produktu importu ES.

9. diagramma. Lauksaimniecības produktu tirdzniecība ar trešām valstīm sadalījumā pa galvenajām partnervalstīm, ES 27 dalībvalstis, 2019. gads,
(procentuālā daļa no ES 27 dalībvalstu eksporta/importa).
Avots: Eurostat (Comext datu kods: DS-016894)

Izplatīšanas posms

Pārtikas un dzērienu izplatītāji ir starpnieki starp ražotājiem un patērētājiem; šādi izplatītāji ir vairumtirgotāji un mazumtirgotāji. Vienkāršiem vārdiem vairumtirgotāji ir starpnieki starp ražotājiem un mazumtirgotājiem vai starp diviem ražotājiem.

Vairumtirgotāji, mazumtirgotāji un pakalpojumu sniedzēji pārtikas un dzērienu nozarē

Eiropas Savienībā 2017. gadā bija 203 000 uzņēmumu, kas specializējās pārtikas un dzērienu vairumtirdzniecībā un vēl 719 000 uzņēmumu, kas specializējās pārtikas un dzērienu nozarē vai jomās, kurās šīs preces ir dominējošas. Visā ES bija arī aptuveni 1,5 miljons pārtikas un dzērienu pakalpojumu uzņēmumu, tādu kā restorāni, bāri, kafejnīcas un ēdināšanas uzņēmumi.

Pārtikas un dzērienu izplatīšanas uzņēmumi ir nozīmīgi darba devēji ES. 2017. gadā pārtikas un dzērienu vairumtirdzniecības un specializētas mazumtirdzniecības jomā, kā arī restorānos, bāros, kafejnīcās un ēdināšanas pakalpojumu uzņēmumos strādāja 10,6 miljoni personu. Turklāt vēl 5,0 miljoni cilvēku strādāja nespecializētos veikalos, kuros dominēja pārtikas un dzērienu mazumtirdzniecība.

Kafejnīcu un restorānu kultūra, kā arī tūrisms skaidro šādu uzņēmumu relatīvo koncentrāciju dienvidu dalībvalstīs; piemēram, Portugālē uz katriem 234 iedzīvotājiem bija iestāde — bārs vai kafejnīca, kurā pasniedz dzērienus, savukārt Spānijā šāda iestāde bija uz katriem 255 iedzīvotājiem, bet Grieķijā — uz 291 iedzīvotāju.

Saistītās datu kopas: vairumtirgotāji un mazumtirgotāji.

Transports

Sistēma “no lauka līdz galdam”, neapšaubāmi, ir atkarīga no transporta, lai lauksaimniecības izejvielas un pārtiku varētu nogādāt no ražotājiem līdz patērētājiem. Pārvadājumu ilgums un transporta tīkls, ko izmanto pārtikas transportēšanai, var ievērojami atšķirties; cita starpā tā struktūra atkarīga no preču glabāšanas ilguma un prasībām, kas jāizpilda, lai nodrošinātu produktu svaigumu un labu kvalitāti. Piemēram, daļu lauksaimniecības un pārtikas produktu ir jāuzglabā sasaldētus, savukārt citi tiek atdzesēti vai glabāti kontrolētas temperatūras apstākļos un vēl citi tiek pārvadāti sausi vai ar gaisa kondicionētāju aprīkotās telpās.

Vairāki miljardi tonnu lauksaimniecības un pārtikas produktu katru gadu tiek pārvadāti ar ES kravas automobiļiem pa ceļiem. 2017. un 2018. gadā pa ceļiem ES 27 dalībvalstīs reģistrētos kravas automobiļos (ar kravnesību virs 3,5 tonnām) tika pārvadāti aptuveni 1,2 miljardi tonnu primāro lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu. Šis apjoms ietver gan ES ražotos produktus, gan arī importu no trešām valstīm. 2017. gadā ES reģistrētos kravas automobiļos tika pārvadāti vēl 1,5 miljardi tonnu pārtikas produktu, dzērienu un tabakas izstrādājumu.

10. diagramma. Lauksaimniecības un pārtikas produktu autopārvadājumi, ES 27 dalībvalstis, 2010.–2018. gads.
Avots: Eurostat (road_go_ta_tg) un (road_go_ta_dctg)

Jāņem vērā, ka šie rādītāji neietver produktu svaru, kas pa ES autoceļiem pārvadāti ar trešās valstīs reģistrētiem kravas automobiļiem vai automobiļiem, kuru kravnesība ir mazāka par 3,5 tonnām. To ir svarīgi ņemt vērā ES pierobežas valstīs, jo šajā statistikā starptautiskie pārvadājumi nav iekļauti.

Kravu pārvadājumu mērvienība ir tonnkilometrs (tkm). Tas nozīmē vienas tonnas produktu transportēšanu ar konkrētu transporta veidu viena kilometra attālumā. Šajā analīzē šo mērvienību izmanto, lai izteiktu komerckravu pārvadājumus. 2017. gadā lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu komerckravu pārvadājumi ar ES reģistrētiem kravas automobiļiem ar kravnesību virs 3,5 tonnām veidoja 195 miljardus tonnkilometru, savukārt 2018. gadā šis rādītājs bija 191 miljards tonnkilometru. Pārtikas produktu, dzērienu un tabakas pārvadājumi 2017. gadā veidoja vēl 288 miljardus tonnkilometru. Vērtējot to kontekstā, šis apjoms bija līdzvērtīgs katras tonnas šādu produktu pārvadāšanai vidēji 176 km pa autoceļiem.

Ar ES reģistrētiem kravas transportlīdzekļiem tiek pārvadāti dažādi produkti, taču 2017. gadā lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu, kā arī pārtikas produktu, dzērienu un tabakas izstrādājumu grupu komerckravu autopārvadājumi kopā veidoja lielāku pārvadājumu daļu nekā jebkuras citas produktu grupas pārvadājumi. Šīs produktu grupas kopā veidoja 27,5 % no visiem komerckravu autopārvadājumiem ar ES reģistrētiem kravu automobiļiem un 20,8 % no kravu autopārvadājumu apjoma tonnās 2017. gadā.

Lielākā daļa (85,4 % preču tonnās, 2017. g.) lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu, ko pārvadāja ar ES reģistrētiem kravas automobiļiem, tika pārvadāti attālumos, kas nepārsniedza 300 km. Šādos attālumos tika pārvadāta arī lielākā daļa pārtikas produktu, dzērienu un tabakas izstrādājumu (79,8 %). Abās produktu grupās lielākā daļa šo produktu (attiecīgi 68,1 % un 58,9 %) tika pārvadāti attālumos, kas nepārsniedz 150 km. Iemesls lielā mērā ir daudzu (galvenokārt svaigu) lauksaimniecības un pārtikas produktu ātrā bojāšanās, kā arī to plašā pieejamība no reģionālajiem ražotājiem.

Iekšzemes kravu autopārvadājumi, ko veic starp diviem punktiem vienā valstī šajā valstī reģistrēts transportlīdzeklis, veidoja lielāko daļu no lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu, kā arī pārtikas produktu autopārvadājumiem ES, un iekšzemes autopārvadājumi veidoja lielāko daļu autopārvadājumu arī citās produktu grupās. Lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu autopārvadājumu jomā visās dalībvalstīs dominēja iekšzemes kravu autopārvadājumi. Lielākais iekšzemes pārvadājumu īpatsvars (vairāk nekā 99 %) tika reģistrēts salu dalībvalstīs, tādās kā Kipra un Īrija, kā arī dalībvalstīs ar spēcīgiem starptautiskajiem jūras transporta savienojumiem, piemēram, Somijā un Zviedrijā. Tikai dažās dalībvalstīs, piemēram, Nīderlandē un Beļģijā, kur ir nozīmīgas kravu ostas, kā arī Luksemburgā, Slovēnijā, Ungārijā un Slovākijā, lauksaimniecības, medniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produktu starptautisko kravu pārvadājumu īpatsvars bija lielāks par 15 %.

Patēriņa posms

ES iedzīvotājiem ir pieejams ļoti plašs pārtikas produktu un dzērienu klāsts. Pirkumi bieži vien liecina par vietējās, reģionālās un valsts virtuves īpatnībām un veido daļu no dalībvalsts kultūras identitātes. Ievērojami atšķiras arī daļa no mājsaimniecību ienākumiem, kas tiek tērēta pārtikas produktiem un dzērieniem.

Pārtikas un dzērienu (tostarp ēdināšanas pakalpojumu) izdevumi 2018. gadā ES 27 dalībvalstīs veidoja vidēji 21,5 % no mājsaimniecību galapatēriņa izdevumiem. No šīs kopējās izdevumu daļas vidēji 11,8 % tika tērēti pārtikai, 6,8 % ēdināšanas pakalpojumiem, 1,6 % alkoholiskiem dzērieniem un 1,2 % bezalkoholiskiem dzērieniem. Taču šis sadalījums dalībvalstīs būtiski atšķīrās. Lielākais kopējais īpatsvars tika reģistrēts Rumānijā un Igaunijā (30,9 % katrā no šīm valstīm), savukārt zemākais — Luksemburgā (17,3 %) un Vācijā (16,6 %).

Lielākajai daļai cilvēku pārtikas un dzērienu izdevumi ir būtiski izdevumu posteņi, lai gan daudzi cilvēki cieš no pārtikas trūkuma. 2018. gadā aptuveni katrs desmitais iedzīvotājs (aptuveni 11,9 %) vecumā virs 16 gadiem piedzīvoja to, ka reizēm vai bieži nevarēja atļauties maltīti ar gaļu, vistu, zivi vai veģetāru ekvivalentu. Šādu iedzīvotāju īpatsvars (13,8 %) bija lielāks 55 līdz 64 gadus vecu iedzīvotāju grupā.

Nabadzība ES liedz iespēju daudziem iedzīvotājiem saņem uzturvielām bagātu maltīti. Taču, palielinoties vidējiem ienākumiem, produkti bieži vien tiek aizstāti ar augstākas kvalitātes produktiem, kā arī biežāk tiek izmantoti ēdināšanas pakalpojumi. Pieaugot vidējiem ienākumiem, samazinās vidējais pārtikas un dzērienu iegādes izdevumu īpatsvars ienākumos.

Dažādu sociāli ekonomisko grupu vidū visā ES lielāko daļu no mājsaimniecības izdevumiem pārtikai tērēja bezdarbnieki (17,2 %) un pensionāri (15,9 %), savukārt mazāko — personas, kas nestrādā fizisku darbu (12,6 %). Ēdināšanas pakalpojumiem lielāko daļu no mājsaimniecības ienākumiem atvēlēja iedzīvotāji, kas nestrādā fizisku darbu (5,4 %). Salīdzinoši nedaudz atšķīrās dažādu sociālo ekonomisko grupu mājsaimniecību patēriņa izdevumu īpatsvars alkoholisko dzērienu iegādei (no 0,9 līdz 1,1 procentpunktam).

Kādiem pārtikas produktiem un dzērieniem iedzīvotāji tērē naudu? No pārtikas produktu kategorijām gaļa veidoja lielāko daļu no mājsaimniecības patēriņa izdevumiem visās ES dalībvalstīs (vidēji 3,3 % visā ES 2015. gadā, taču Rumānijā šis rādītājs sasniedza 7,8 %).

Eiropas Komisija ir uzsākusi vairākas iniciatīvas, lai veicinātu veselīgus un ilgtspējīgus uztura paradumus. Viena no tām bija 2007. gada iniciatīva par veselības problēmām, kas saistītas ar uzturu, lieko svaru un aptaukošanos[5], kas ietvēra iniciatīvas saistībā ar pārtikas marķēšanu, programmas “Augļi skolai” un “Skolas piens”, kā arī sporta un pētniecības projektus. Cita starpā tās mērķi bija šādi: izvairīties no uzturvielu trūkuma un tiešām veselības problēmām, ko rada liekais svars, veicināt drošu un ilgtspējīgu pārtikas produktu pieejamību, samazināt pārtikas atkritumus, kā arī uzlabot dzīvnieku labturību. Tiešām veselības problēmām, kas saistītas ar lieko svaru vai aptaukošanos, ir arī ietekme uz ekonomiku, jo rodas ar svaru saistīto slimību ārstēšanas izmaksas. Aptaukošanās izraisa vairākas hroniskas slimības, tostarp diabētu, vēzi un sirds slimības. Ķermeņa masas indeksu (ĶMI) nosaka, cilvēka svaru kilogramos dalot ar garumu otrajā pakāpē.

Pusei ES 27 dalībvalstu iedzīvotāju (51,8 %) 2018. gadā bija liekais svars. 2017. gadā nedaudz vairāk par vienu trešdaļu (36,9 %) ES iedzīvotāju bija liekais svars (viņu ĶMI bija lielāks par 25, bet mazāks par 30), un vēl 14,9 % iedzīvotāju cieta no aptaukošanās (viņu ĶMI pārsniedza 30). Šie rādītāji turpina pieaugt. Tas attiecas uz lielāko daļu dalībvalstu, par kuram bija pieejami dati no 2008. gada. Dažās dalībvalstīs būtiski palielinājās iedzīvotāju ar lieko svaru īpatsvars; piemēram, Bulgārijā tas palielinājās no 50,8 % 2008. gadā līdz aptuveni 59,5 %, savukārt Rumānijā šīs rādītājs palielinājās no 50,3 % 2008. gadā līdz aptuveni 62,9 % 2017. gadā (augstākais rādītājs dalībvalstu vidū).

Tādu personu īpatsvars, kurām ir liekais svars vai kuras cieš no aptaukošanās, parasti palielinās arvien lielāka vecuma grupās un sasniedz augstāko līmeni 55 līdz 74 gadus vecu iedzīvotāju vidū un pēc tam atkal samazinās. Nedaudz vairāk par vienu piektdaļu (22,1 % 2014. gadā) gados jaunu pieaugušo visā ES vecumā no 18 līdz 24 gadiem bija liekais svars vai aptaukošanās. Savukārt vecumā no 65 līdz 74 gadiem no liekā svara vai aptaukošanās cieta gandrīz divas trešdaļas pieaugušo (66,4 % 2014. gadā).

1. tabula. Iedzīvotāju ar lieko svaru īpatsvars sadalījumā par dzimumiem un vecumu, 2014. gads,
(%).
Avots: Eurostat (hlth_ehis_bm1e)

Šie dati liecina par politikas veidotāju ieinteresētību veicināt veselīgus un ilgtspējīgus uztura paradumus dažādās paaudzēs, kā arī ilgtspējīgu pārtikas patēriņu.

Saistītās datu kopas: patēriņa izdevumi, sociāli ekonomiskā struktūra un aptaukošanās.

Atkritumu radīšana

Mājsaimniecības ES 27 dalībvalstīs 2016. gadā radīja 187,4 miljonus tonnu atkritumu, kas ir 8,3 % no visiem atkritumiem, ko rada saimnieciskā darbība un mājsaimniecības. Šādi atkritumi daudzu citu atkritumu veidu starpā ietver plastmasu, metālu un apģērbu. No kopējiem mājsaimniecību atkritumiem 2016. gadā tika radīti 28,3 miljoni tonnu dzīvnieku izcelsmes un dažādi pārtikas atkritumi, kā arī augu atkritumi.

11. diagramma. Atkritumu radīšana sadalījumā par saimniecisko darbību veidiem un mājsaimniecībām, ES 27 dalībvalstis, 2016. gads,
(%).
Avots: Eurostat (env_wasgen)

Mājsaimniecību radīto dzīvnieku izcelsmes un dažādu pārtikas atkritumu, kā arī augu atkritumu daudzums laikposmā no 2004. līdz 2016. gadam palielinājās divas reizes (+104,1 %). Tas skaidri parāda veicamo uzdevumu samazināt pārtikas atkritumus Eiropas Savienībā.

Saistītā datu kopa: atkritumu radīšana.

Secinājums

Centieniem mazināt atkritumus un risināt ar iedzīvotāju svaru un veselību saistītus jautājumus, vienlaikus garantējot pārtikas nodrošinājumu un mazinot klimata pārmaiņu sekas, ir ietekme uz pārtikas ražošanas un piegādes ķēdi. Tie ietekmē to, ko lauksaimnieki un zivsaimniecības ražo un kā tās ražo. Tie ietekmē to, kā pārtika tiek iepakota, marķēta un transportēta. Tie ietekmē to, kas tiek tirgots, sadarbojoties ar partneriem visā pasaulē. Un tie ietekmē arī pārtikas produktus, ko ēdam un ko dzeram. Pārtikas ražošanas un piegādes ķēdes pašreizējās situācijas apzināšana ir pimais solis šīs jaunās stratēģijas īstenošanā.

Tabulu un grafiku datu avots

Datu avoti

Lauku saimniecību struktūras apsekojums

Gandrīz visi statistikas dati par saimniecībām un lauksaimniekiem tika iegūti no 2016. gada Lauku saimniecību struktūras apsekojuma. Lauku saimniecību struktūras apsekojums (LSSA) sniedz plašu informāciju par lauku saimniecībām, tostarp detalizētus datus par saimniecību darbaspēka raksturlielumiem. LSSA veic kā lauksaimniecības skaitīšanu ik pēc 10 gadiem un starplaikā kā izlases apsekojumu ik pēc 3 gadiem.

Bioloģiskā lauksaimniecība

Datus vāc katru gadu, un tos sniedz ES dalībvalstis un Islande, Norvēģija, Šveice, Turcija, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne un Serbija, pamatojoties uz saskaņotu aptaujas anketu. Šie ikgadējie dati iegūti no valsts iestāžu, kuras atbildīgas par bioloģiskā sektora dalībnieku sertifikāciju, administratīvajiem datiem. Līdz 2007. pārskata gadam datu sniegšana bija brīvprātīga. No 2008. pārskata gada dati bija jāiesniedz saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 889/2008, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 834/2007.

Augkopības statistika

Statistiku par augkopības produktiem vāc saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 543/2009 un iegūst, izmantojot izlases apsekojumus, un tos papildina administratīvie dati un aplēses, kuru pamatā ir ekspertu novērojumi. Valstu atšķirīgās situācijas un statistikas prakses dēļ statistikas avoti dažādās ES dalībvalstīs atšķiras. Nacionālie statistikas institūti vai lauksaimniecības ministrijas ir atbildīgas par datu vākšanu saskaņā ar ES regulām. Eurostat nosūtītie galīgie dati ir pēc iespējas saskaņotāki. Eurostat ir atbildīga par ES datu apkopošanu. Statistika, kas tiek vākta saistībā ar lauksaimniecības produktiem, attiecas uz vairāk nekā 100 atsevišķiem augkopības produktiem.

Lauksaimniecības dzīvnieku un gaļas statistika

Lauksaimniecības dzīvnieku un gaļas statistiku vāc ES dalībvalstis saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1165/2008, un tā ietver datus par liellopiem, cūkām, aitām un kazām; statistiku par liellopu, cūku, aitu, kazu un mājputnu kaušanu; kā arī liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas, aitu un kazu gaļas ražošanas prognozēm. Pēdējā apsekojumā par lauku saimniecību struktūru konstatēts, ka lauksaimniecības dzīvnieku apsekojumi aptver pietiekami daudz lauku saimniecību, proti, saimniecības, kurās audzē vismaz 95 % no valsts lauksaimniecības dzīvnieku skaita. Statistiku par liellopiem un cūkām apkopo divas reizes gadā — vienā noteiktā dienā maijā/jūnijā un vienā noteiktā dienā novembrī/decembrī.

Piena un piena produktu statistika

Piena un piena produktu statistiku vāc saskaņā ar Lēmumu 1997/80/EK un īstenošanas Direktīvu 1996/16/EK. Piena un piena produktu statistika aptver piena ražošanu saimniecībās un tā izmantošanu, kā arī ietver datus par pienotavu parametriem, pienotavu piena vākšanas un ražošanas darbību. Tā kā piena pārstrādes uzņēmumu skaits ir neliels, uz valstu datiem bieži vien attiecas statistikas konfidencialitātes princips. Tādēļ ir apgrūtināta ES kopējo rādītāju sagatavošana, un daļa informācijas, kas izmantota analīzes veikšanā, ir balstīta uz dalībvalstu nepilnīgiem datiem (iespējams, ka vairāku valstu dati nav ņemti vērā). No vienas puses, šo nedaudzo uzņēmumu statistika nodrošina savlaicīgas tendenču prognozes. Taču, no otras puses, lai sagatavotu pilnīgu pārskatu par piena nozari, ir nepieciešama sīki izstrādāta informācija no saimniecībām, un tas nozīmē, ka galīgie piena ražošanas rādītāji ir pieejami ES līmenī tikai par vienu gadu pēc pārskata gada. Piena produkti tiek uzskaitīti pēc svara. Tādēļ ir sarežģīti salīdzināt dažādus produktus (piemēram, svaigpienu un piena pulveri). Piena ražošanā izmantotā pilnpiena vai vājpiena tilpums nodrošina salīdzināmākus rādītājus.

Lauksaimniecības ekonomiskie konti

Lauksaimniecības ekonomiskie konti (LEK) ir Eiropas kontu sistēmas (EKS 2010) satelītkonts. Tie ietver lauksaimniecības produktus un pakalpojumus, kas attiecīgi saražoti un sniegti pārskata periodā, pārdoti, izsakot lauksaimniecības vienībās, tiek glabāti saimniecībās vai izmantoti turpmākai pārstrādei, ko veic lauksaimnieciskie ražotāji. LEK jēdzieni ir pielāgoti lauksaimniecības nozares īpatnībām, piemēram, LEK ietver ne tikai vīnogu un olīvu ražošanu, bet arī vīna un olīveļļas ražošanu, ko veic lauksaimnieciskie ražotāji, izmantojot savas vīnogas un olīvas. LEK ietver informāciju par dzīvnieku barībā izmantotu augkopības produktu vienības iekšējo patēriņu, kā arī par uz pašu rēķina saražotu ražošanas pamatlīdzekļu izlaidi un lauksaimniecību vienību pašu galapatēriņu. LEK ietver ražošanas kontu, ienākuma veidošanas kontu, uzņēmēju ienākuma kontu un dažus kapitāla konta elementus. Attiecībā uz ražošanas elementiem ES dalībvalstis iesniedz Eurostat vērtības bāzes cenās, kā arī to komponentus (vērtības ražotāja cenās, produktu subsīdijas un produktiem piemērotie nodokļi).

Pesticīdu patēriņš

Datu vākšana, sākot no 2011. pārskata gada, balstīta uz Regulu (EK) Nr. 1185/2009 attiecībā uz statistiku par pesticīdiem, ar ko tika izveidota vienota sistēma Kopienas statistikas par pesticīdu, kas ir augu aizsardzības līdzekļi, tirdzniecību un izmantošanu sistemātiskai vākšanai. Harmonizētajā vielu klasifikācijā visas aktīvās vielas iedalītas galvenajās grupās, līdzekļu kategorijās un ķīmisko vielu klasēs. Eurostat ir atļauts publicēt nekonfidenciālus valstu datus galveno grupu un līdzekļu kategoriju līmenī.

Augu aizsardzības līdzekļi ir preparāti, kas satur vienu vai vairākas aktīvas vielas tādā formā, kādā tās tiek piegādātas lietotājam un kas ir paredzētas:

  •  augu vai augu produktu aizsardzībai pret visiem kaitīgajiem organismiem vai šādu organismu darbības aizkavēšanai tiktāl, ciktāl šādas vielas vai preparāti turpmāk nav definēti citādi;
  •  augu dzīves procesu, izņemot barības vielu uzņemšanu, ietekmēšanai (piemēram, augšanas regulētāji);
  •  lai nodrošinātu augu produktu glabāšanu, ciktāl uz šādām vielām vai produktiem neattiecas speciāli Padomes vai Komisijas noteikumi par konservantiem;
  •  nevēlamu augu iznīcināšanai vai
  •  augu nevēlamas augšanas kontrolei vai novēršanai.

Neskatoties uz to, visas dalībvalstis nav pieņēmušas kopīgu definīciju, turklāt dažādās valstīs būtiski var atšķirties izmantoto produktu klāsts, tādēļ salīdzināmība ir ierobežota. Lai veiktu sīki izstrādātu izvērtējumu, ir nepieciešama papildu informācija par situāciju konkrētās valstīs. Dati attiecas uz tādu aktīvu vielu daudzumiem, kas ir komerciālā produktā iekļautas vielas, kuras rada vēlamo ietekmi uz mērķa organismiem (sēnēm, nezālēm, kaitēkļiem u. c.). Bāzes dati parasti ir izteikti aktīvās sastāvdaļas kilogramos, kas pārdota gada laikā katrai no produktu galvenajām funkcionālajām kategorijām (“Herbicīdi, zāles un sūnas iznīcinātāji”; “Fungicīdi un baktericīdi”; “Insekticīdi un akaricīdi” un citi).

Dati par pesticīdu tirdzniecību ietver gan lauksaimniecības lietojumus, gan arī ar lauksaimniecību nesaistītus lietojumus.

Pesticīdu tirdzniecības statistiku ietekmē konfidencialitātes ierobežojumi. Šādu ierobežojumu ietekme uz datiem atšķiras atkarībā no dalībvalstīm, pesticīdu veida un gada. Attiecībā uz pesticīdu kopējo tirdzniecības apjomu ES 2011.–2017. gadā jāņem vērā, ka uz apjomu, kas mazāks par 3 %, attiecas datu konfidencialitāte.

Minerālo mēslošanas līdzekļu patēriņš

Eurostat publicē divas datu kopas par neorganiskajiem mēslošanas līdzekļiem — (aei_fm_usefert) un (aei_fm_manfert). Pirmās datu kopas datus vāc dalībvalstis, un tā ir aplēse par slāpekļa (S) un fosfora (F) izmantošanu lauksaimniecībā. Otrā datu kopa ir aptuvenais patēriņš, kas noteikts, pamatojoties uz datiem par minerālo mēslošanas līdzekļu tirdzniecību ES, kas iegūti no tirdzniecības asociācijas “Fertilizers Europe”. Tās aplēstie rādītāji, kas balstīti uz minerālo mēslošanas līdzekļu pārdošanas datiem, lielā mērā atbilst valstu paziņotajām aplēsēm par slāpekļa un fosfora izmantošanu, taču metodikas atšķirību dēļ tos nevar tieši salīdzināt.

Bruto slāpekļa bilance

Slāpekļa bilances aprēķināšana metodika ir aprakstīta Eurostat/ESAO Barības vielu budžeta rokasgrāmatā. Nosakot bruto slāpekļa bilanci, tiek ņemta vērā visa ienese un iznese augsnē un aprēķināts bruto slāpekļa pārpalikums kā kopējās ieneses un izneses starpība. Bruto slāpekļa pārpalikumu uz hektāru aprēķina, kopējo bruto slāpekļa pārpalikumu dalot ar atsauces platību. Bilances aprēķina pašreizējā versijā Eurostat datubāzē augšuplādētā atsauces platība ir izmantotā lauksaimniecības zemes platība (ILZP). Jāņem vērā, ka dažas valstis, tostarp Austrija un Spānija, izmanto nedaudz atšķirīgu metodiku. Tas nozīmē, ka valstu laikrindas ir salīdzināmas, taču valstu atsevišķās vērtības nevajadzētu salīdzināt ar citu valstu atsevišķajām vērtībām.

Zivsaimniecības statistika

Zivsaimniecības statistiku Eurostat vāc no ES dalībvalstu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) oficiāliem avotiem. Statistika tiek vākta, izmantojot starptautiski saskaņotus jēdzienus un definīcijas, ko izstrādājusi Koordinācijas darba grupa (KDG), kurā ir Eurostat un vairāku citu starptautisku organizāciju pārstāvji, kuri ir atbildīgi par zivsaimniecības statistiku.

Eiropas zivsaimniecības ražošanas statistika ietver datus par zvejas un akvakultūras produkciju. Nozveja ietver zvejniecības produktus, ko izmanto visiem lietojumiem (komerciāliem, ražošanas un rekreatīviem, kā arī pašpatēriņam) un ko iegūst visu veidu un klašu zvejas vienības (tostarp zvejnieki, kuģi, zvejas rīki u. c.). Zvejas kuģa karogu izmanto kā galveno norādi par nozvejas valstspiederību. Eurostat vāc datus ne tikai par nozveju, bet arī par izkrāvumiem, kas attiecas uz visiem zvejniecības produktiem (izsaka kā produktu svaru), kas izkrauti ziņotājā valstī neatkarīgi no kuģa, kas veic izkraušanu, valstspiederības. Ir jāiekļauj arī dati par izkrāvumiem, ko ziņotājas valsts kuģi veic trešo valstu ostās un importē ES. Akvakultūras ražošana ir ūdens organismu (saldūdens vai sālsūdens) audzēšana kontrolētos apstākļos. Akvakultūra nozīmē, ka dabiskajā augšanas procesā notiek zināma iejaukšanās, piemēram, regulāra krājumu papildināšana, barošana un aizsargāšana pret plēsējiem. Audzēšana norāda uz to, ka kultivētie krājumi pieder fiziskai vai juridiskai personai.

EEZ dalībvalstis iesniedz Eurostat nozvejas statistiku saskaņā ar šādiem ES tiesību aktiem:

  •  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 11. marta Regula (EK) Nr. 218/2009 par to dalībvalstu nominālās nozvejas statistikas iesniegšanu, kuras zvejo Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā (OV L 87, 31.3.2009.);
  •  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 11. marta Regula (EK) Nr. 217/2009 par to, kā dalībvalstis, kas zvejo Ziemeļrietumu Atlantijā, iesniedz statistikas datus par nozveju un zvejas intensitāti (OV L 87, 31.3.2009.).
  •  Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 11. marta Regula (EK) Nr. 216/2009 par to, kā dalībvalstis, kas zvejo apgabalos ārpus Ziemeļatlantijas, iesniedz nominālās nozvejas statistiku (OV L 87, 31.3.2009., 1. lpp.).

Statistiku ziņo kā izkrāvumu dzīvsvara ekvivalentu (citiem vārdiem — izkrautā produkta svaru, kam piemērots atbilstīgs korekcijas koeficients). Tādējādi netiek ņemti vērā zvejniecības produktu apjomi, kas ir nozvejoti, bet nav izkrauti. Statistikas par izkrāvumiem apkopošanas nolūkā katra valsts paziņo gada datus par tās ostās izkrauto zvejniecības produktu daudzumu un vērtību saskaņā ar 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1921/2006, kas attiecas uz statistikas datu sniegšanu par dalībvalstīs izkrautajiem zvejniecības produktiem un ar ko atceļ Padomes 2006. gada 30. decembra Regulu (EEK) Nr. 1382/91 (OV L 403, 30.12.2006.). Akvakultūras statistikas vākšanas nolūkā dalībvalstu iestādes iesniedz Eurostat akvakultūras ražošanas statistiku saskaņā ar 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 762/2008 par to, kā dalībvalstis iesniedz statistiku par akvakultūru, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 788/96 (OV L 218, 13.8.2008.).

ES dalībvalstu statistiku par zvejas floti iegūst no Savienības zvejas flotes reģistra, ko uztur Eiropas Komisijas Jūrlietu un zivsaimniecības ģenerāldirektorāts. Statistiku par Islandi un Norvēģiju iegūst no valstu iestāžu iesniegtajiem dokumentiem par floti.

Atkritumu radīšana

Lai pārraudzītu atkritumu politikas īstenošanu, jo īpaši atbilstību reģenerācijas un drošas apglabāšanas principiem, ir vajadzīgi uzticami statistikas dati par uzņēmumu un privātu mājsaimniecību atkritumu rašanos un apsaimniekošanu. 2002. gadā tika pieņemta Regula (EK) Nr. 2150/2002 par statistiku attiecībā uz atkritumiem, ar ko izveido sistēmu saskaņotai Kopienas statistikai šajā jomā. Regulā ir noteikts, ka, sākot no 2004. pārskata gada, ES dalībvalstīm reizi divos gados ir jāiesniedz dati par atkritumu rašanos, reģenerāciju un apglabāšanu. Dati par atkritumu radīšanu un apstrādi patlaban ir pieejami par pārskaitļa pārskata gadiem no 2004. gada līdz 2016. gadam.

Uzņēmējdarbības strukturālā statistika (USS)

Uzņēmējdarbības strukturālā statistika raksturo saimniecisko darbību struktūru, veikšanu un darbības rezultātus līdz detalizētākajam darbības līmenim (vairāki simti ekonomikas sektoru). USS katru gadu iesniedz ES dalībvalstis, pamatojoties uz juridiski noteikto pienākumu, ko piemēro no 1995. gada. USS aptver visus uzņēmējdarbības veidus, izņemot lauksaimniecisko darbību un personiskos pakalpojumus, un datus sniedz visas ES dalībvalstis, Norvēģija un Šveice, kā arī vairākas kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis. Dati tiek vākti pa darbības veidiem, proti, I pielikums — pakalpojumi, II pielikums — rūpniecība, III pielikums — tirdzniecība un IV pielikums — būvniecība, kā arī pa datu kopām. Kā noteikts USS regulā, katrs pielikums ietver vairākas datu kopas. Lielāko daļu datu vāc nacionālie statistikas institūti (NSI), veicot statistikas apsekojumus, izmantojot uzņēmumu reģistrus vai dažādus administratīvos avotus. Dalībvalstu iestādes, kas regulē vai kontrolē finanšu iestādes, vai centrālās bankas bieži vien sniedz nepieciešamo informāciju par finanšu sektoru (NACE 2. red., K sadaļa; NACE 1.1. red., J sadaļa). Dalībvalstis atkarībā no datu avota izmanto dažādas statistikas metodes, piemēram, ekstrapolāciju, uz modeļiem balstītas aplēses vai dažādus imputācijas veidus, lai nodrošinātu iegūto USS kvalitāti.

Prodcom statistika

Prodcom statistika sniedz detalizētu informāciju par pārskata periodā pārdotās produkcijas apjomu, pārskata periodā pārdotās produkcijas vērtību un attiecībā uz dažiem produktiem — informāciju par kopējas produkcijas apjomu pārskata periodā. Prodcom apsekojuma pamatā ir Prodcom saraksts, kurā ir aptuveni 3900 produktu. Sarakstā izmantotos 8 ciparu kodu pamatā ir 6 ciparu CPA pozīciju numuri un 4 ciparu NACE 1.1. red. kodi. No 2008. gada Prodcom kods ir saistīts ar CPA 2008 un NACE 2. red. Saikne ar NACE nodrošina iespēju nacionālajiem statistikas institūtiem izmantot uzņēmumu reģistru, lai noteiktu uzņēmumus, kas varētu ražot attiecīgo produktu. Prodcom saraksts tiek pārskatīts katru dienu.

Transporta statistika

Dati par preču autopārvadājumiem tiek iegūti no mikrodatiem, ko vāc saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 70/2012 par statistikas pārskatiem attiecībā uz autopārvadājumiem. Rādītāji tiek apkopoti, pamatojoties uz izlases apsekojumiem, ko veic ziņotājas valstis. Tiek apkopoti dati par tonnām, tonnkilometriem, transportlīdzekļu nobraukumu un braucienu skaitu. Statistiku par kravu autopārvadājumiem ziņo dalībvalstis par attiecīgajā valstī reģistrētajiem transportlīdzekļiem. Statistika par pārvadājumiem pa iekšzemes ūdensceļiem sniedz informāciju par kravu pārvadājumu apjomu un rezultātiem ES iekšzemes ūdensceļu tīklā. Šie dati tiek ziņoti, pamatojoties uz tā dēvēto teritorialitātes principu, un tas nozīmē, ka katra valsts ziņo par preču iekraušanu, izkraušanu un pārvadājumiem tās teritorijā neatkarīgi no uzņēmumu reģistrācijas valsts vai pirmās iekraušanas un galīgās izkraušanas vietas.

Tirdzniecības statistika

ES dati tiek iegūti no Eurostat COMEXT datubāzes. COMEXT ir Eurostat preču starptautiskās tirdzniecības atsauces datubāze. Tā nodrošina piekļuvi ne tikai jaunākajiem un vēsturiskajiem ES dalībvalstu datiem, bet arī daudzu trešo valstu statistikai. Apkopotā un detalizētā statistika par starptautisko tirdzniecību, kas pieejama Eurostat tīmekļa vietā, tiek apkopota, izmantojot COMEXT datus atbilstīgi ikmēneša norisēm. Tā kā COMEXT datubāze tiek atjaunināta katru dienu, tīmekļa vietnē publicētie dati var atšķirties no COMEXT datubāzē pieejamajiem datiem (ja nesen veikti labojumi).

Šajā rakstā lauksaimniecības produkti ir klasificēti atbilstīgi kombinētās nomenklatūras (KN) apakšpozīcijām, pamatojoties uz starptautisko klasifikāciju, kas zināma kā Preču aprakstīšanas un kodēšanas harmonizētā sistēma (HS), ko pārvalda Pasaules Muitas organizācija. Lauksaimniecības produktu 24 sadaļas (divciparu kodi) HS nomenklatūrā ir iedalītas trīs galvenajās grupās, un tās ir dzīvnieku izcelsmes, dārzeņu un pārtikas produkti. Piecpadsmitā sadaļa (dzīvnieku un augu tauki un eļļas un to šķelšanās produkti; gatavi pārtikas tauki; dzīvnieku vai augu vaski) ir iekļauti dārzeņu produktu grupā.

Galapatēriņa izdevumi

Eurostat vāc datus par mājsaimniecību galapatēriņa izdevumiem atbilstīgi individuālā patēriņa veidu klasifikācijai (COICOP) saskaņā ar EKS 2010. Katras datu kopas iesniegšanas prasības ir noteiktas EKS 2010 datu nosūtīšanas programmā. COICOP datiem termiņš ir t+9 mēneši pēc pārskata perioda.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi tiek klasificēti pēc patēriņa mērķa atbilstīgi COICOP klasifikācijai (Classification Of Individual COnsumption by Purpose — individuālā patēriņa veidu klasifikācija, sk. arī Komisijas 2002. gada 23. janvāra Regulu (EK) Nr. 113/2002). Attiecīgās COICOP kategorijas trīsciparu līmenī ir šādas:

  •  P010 — pārtika un bezalkoholiskie dzērieni;
  •  P011 — pārtika;
  •  P012 — bezalkoholiskie dzērieni;
  •  P020 — alkoholiskie dzērieni, tabaka un narkotikas;
  •  P021 — alkoholiskie dzērieni;
  •  P111 — ēdināšanas pakalpojumi.

Ķermeņa masas indeksa (ĶMI) statistika

Informācijas avots statistikas par ĶMI apkopošanai ir Eiropas veselības aptauju apsekojums (EVAA). Tā mērķis ir iegūt visu ES dalībvalstu saskaņotu statistiku par respondentu veselības stāvokli, dzīvesveidu (veselības determinantēm) un veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu. Ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir personas svara rādītājs attiecībā pret tās garumu, kas diezgan cieši saistīts ar ķermeņa tauku daudzumu. ĶMI atzīts par lietderīgāko aptaukošanās radītāju pieaugušajiem (18 gadus veciem un vecākiem pieaugušajiem), ja pieejami tikai dati par svaru un garumu. To aprēķina, personas svaru (kilogramos) dalot ar personas garumu (metros) otrajā pakāpē. ĶMI = svars (kg) / garums (m²)

Lai klasificētu ĶMI rezultātus, tiek izmantots šāds iedalījums:

< 18,50 — pazemināts svars;
18,50 – < 25,00 — normāls svars;
>=25,00 — liekais svars;
>= 30,00 — aptaukošanās.

Konteksts

Stratēģija “No lauka līdz galdam”, kas paredz taisnīgu, veselīgu un videi draudzīgu pārtikas sistēmu, ir Eiropas zaļā kursa nozīmīgs komponents.

Tajā noteikti pieci būtiski stratēģiskie mērķi:

i) ilgtspējīgas pārtikas ražošanas nodrošināšana:
tas paredz šādus centienus: stiprināt lauksaimnieku un zvejnieku centienus, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi, aizsargātu vidi un saglabātu biodaudzveidību; būtiski samazināt ķīmisko pesticīdu, mēslošanas līdzekļu un antibiotiku izmantošanu un atkarību no šiem līdzekļiem; turpināt attīstīt bioloģisko lauksaimniecību; turpināt atbalstīt lauksaimnieku un zvejnieku ienākumus pārejas procesā;
ii) veicināt ilgtspējīgu pārtikas pārstrādi un lejupējo praksi:
tas paredz šādus centienus: ietekmēt patērētāju izvēli attiecībā uz uzturu; pārskatīt tirdzniecības standartus; izveidot uzturvielu aprakstus; uzlabot pārtikas iepakojumu;
iii) veicināt ilgtspējīgu pārtikas patēriņu:
tas paredz šādus centienus: izvērtēt liekā svara un aptaukošanās rādītāju paaugstināšanos visā ES; nodrošināt pilnvērtīgas iespējas patērētājiem ar labāku pārtikas marķējumu; noteikt minimālos, obligāti piemērojamos kritērijus ilgtspējīgam pārtikas iepirkumam;
iv) samazināt pārtikas zudumus un izšķērdēšanu;
tas paredz šādus centienus: samazināt pārtikas zudumus piegādes ķēdē; uzlabot barības vielu un otrreizējo izejvielu reģenerāciju; stiprināt bioekonomiku, atkritumu apsaimniekošanu un atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanu;
v) krāpšanas pārtikas jomā apkarošana visā pārtikas piegādes ķēdē:
tas paredz šādus centienus: uzlabot pārtikas izsekojamību un brīdinājumus.

Direct access to

Other articles
Tables
Database
Dedicated section
Publications
Methodology
Visualisations




Metodika

Piezīmes

  1. ↑ Uzskaites ziņā lauksaimniecība ir viens no saimnieciskās darbības veidiem. Terminu “lauksaimniecības nozare” izmanto, lai raksturotu lauksaimniecisko ražošanu, taču nevajadzētu pieņemt, ka termins nosaka, ka lauksaimniecība ir industrializēta vai ka tas attiecas uz izejvielu pārstrādi.
  2. ↑ ESAO, Accelerating Climate Action: Refocusing policies through a Well-being lens, 2019.
  3. ↑ Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) galvenie apgabali Nr. 21, 27, 34, 37, 41, 47, 51.
  4. ↑ Lai iegūtu plašāku informāciju, sk. Eiropas Komisijas kopējā zivsaimniecības politika (KZP) tīmekļa vietni.
  5. ↑ Plašāka informācija pieejama šeit.
Retrieved from "https://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php?title=Archive:No_lauka_līdz_galdam_—_statistikas_apskats&oldid=538277"